2. A. 430. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis. no 46. g. vecas Emīlijas Tralliņas Aumeisteros.

Mātei bīsi sava (īstā) meita un pameita. Savu meitu māte labāsi labi, visādīgi lutināsi un nelikusi šai nekā strādāt. Mātes meita dzīvāsi kā pa Tieva ausi un šai nebīš nekādas bēdas. Bci pameitu māte visādīgi nerrosi un šai bīš jāstrādā visi grūtie darbi un mātes meita ne salmīna nepalsustināsi.

Reiz māte pārskaitusies uz pameitas un izdzinusi šo ar visu ratīnu no istabas laukā, lai iet pagalmā vērpt, Pameita dagāsi pie akas un vērpusi. Ārā bīš traki auksts laiks, pameitai nosaluši nagi, šai izslīdēsi spole no magim un iekritusi akā. Nu pameita pārbīsies, ka nu šai no pamātes akal būs drāzienc, un šī nemaz dau nedomāsi un ielekusi akā spolei pakaļā. Bet šī, kā lekusi, fiā izkritusi akai cauri un tur apukšā akal bīsi tāda pati pasaule, kā te pie mums augšā

Pameita gāsi, gāsi un šai ceļā gadīsies maizes krāsns un tā bīsi pilla kukuļu. Kukuļi lūgušies pameitu: "Velc mūs laukā !" , citādi mēs pārcepsim

Pameita piegāsi pie krāsns, izvilkusi kukuļus laukā un tā gāsi akal tālāku. Gāsi, gāsi un ceļā gadīsies ābele un pagalam pilna ar ābolim, tā kā zari vai lūztin lūzt. Ābele lūgusies: "Nopurini mani, man zari lūzt no!"

Pameita nopurināsi ābeli un gāsi akal prom. Gāsi, gās: un satikusi aitīnu un tai bīsi gara, gara villa un aitīna bīsi nokarsusi. Aitīna lūgusies: "Nocērp mani, es no karstuma cepu vai no!"

Pameita nocirpusi aitīnu un gāsi akai tālāk Pēdīgi viņa piegāsi pie mazas mazas mājīnas un gāsi iekšā. Mājīnā dzīvāsi pagalam veca vecenīte un šī lūgusies, lei šai uztaisot vietu un palīdzot mājīnu apkopt. Pameita uztaisīsi vietu un apkopusi mājīnu. Šī sadzīvāsi pie vecenītes div dienas un trešā dienā sacīsi vecenītei, lei nu šo vadot uz māju. šī vairs nedrīkstot ilgāki palikt. Vecenīte nu pavadīsi pameitu līdz dzelzs vārtim un palaidusi pameitu, lei iet uz māju. Bet kā pameita izgāsi pa vārtim, tā tūlītās sācis līt zelta lietus un pameita nolijusi ar tīru zeltu no galvas līdz kājām. Kā pameita gāsi mājā iekšā, tā gailis šo pamanīš, sasitis spārnus un dziedāš:

Kikirigī, zeltenīte majā!"

Nu pamāte ar dzirdēsi, kā gailis dzied nu skrēsi ārā skatīties. Šī nu rokas vie sasitusi, ka redzēsi pameitu tīrās zelta drēbēs un kurpēs. Nu šī tūlītās pameitai klā un prasa, kurš šī bīsi un kur tādas drēbes ņēmusi. Pameita arī izstāstīsi. Nu māte ar sariktēsi savu meitu un šī ar tūlītās ar visu ratīnu no istabas laukā, pie akas prom un tik vērpt. Mātes meita pavērpusi kādu laicīnu un tā pati iemetusi spoli akā un Iekusi pakaļā. Šī ar tāpatām izkritust akai cauri un gāsi, gāsi un dagāsi pie krāsns un tā bīsi aka1 nilla

kukuļu. Kukuļi lūgušies, lei šos velkot laukā, citādīgi šie pārcepšot. Bet mātes meita nevilkusi vis kukuļus laukā un sacīsi: "Man nav vaļas, lei vellc jūs velk laukā!"

Mātes meita nevilkusi vis maizes laukā un atstāsi šo, lei sadeg, un gāsi tik prom. Gāsi, gāsi un dagāsi pie ābeles. Ābele bīsi akal pagalam pilla ar ābolim un ābele lūgusies, lei šo nopurinot, citādīgi šai visi zari aplūzīšot. Bet mātes meita nopurināsi vis ābeles un sacīsi: "Rau vellc visus tavus zarus, man nav vaļas!"

Gāsi, gāsi mātes meita un satikusi aitīnu un aitīna akal lūgusies, lei šo nocērpot. Bet mātes meita necirpusi vis aitīnas un sacīsi: "Ka tevi vellc paraufiu ar visu savu villu!" - un mātes meita necirpusi vis aitīnu un gāsi tik prom.

Gāsi, gāsi un dagāsi pie mazas mazas mājīnas un gāsi mājīnā iekšā. Mājīnā bīsi tā pati vecā vecenīte, gulēsi vietā un vaidēsi. Kā mātes meita iegāsi iekšā, tā tūlītāš vecenīte šai lūgusies: "Meitī', uzpurini man vietīnu, es pati nevaru!"

"Lei vellc uzpurina tavu lažu, ved mani pa dzelzs vārtim laukā."

Nu vecenīte sacīsi akal: "Meitī', palīdzi man mājīnu apkopt!" Vellc lei tev kalpo," sacīsi mātes meita, ,,man nav vaļas. "

Ved tik mani uz dzelzs vārtim."

Nu vecenīte ar vairāk nekā nesacīsi un vadīsi mātes meitu no mājīnas laukā. Šī nu aizvedusi mātes meitu līdz dzelzs vārtim un tā palaidusi, lei šī iet vie uz māju. Bet kā mātes meita īzgāsi pa dzelzs vārtim laukā, tā sācis līt piķa lietus un mātes meita nolijusi ar piķi gluži mella no pašas galvas līdz kājām. Kā nu šī gāsi mājā iekšā, tā gailis akal šo pamanīš pats pirmais. Gailis sasitis spārnus un dziedāš "Kikirigī, piķenīte mājā!"

Ka māte dzirdēsi, kā gailis dzied, tā skrēsi no istabas laukā, savai meitai pretī un rokas vie sasitusi. Nu šai bīš vaimanu bez gala. Māte tūlī kurināsi pirti un vedusi savu meitu mazgāt. Mazgāsi un berzēsi, bet piķis kā negāš, tā negāš no. Nu mātes meita ar tāda pati piķaina palikusi un vē šodie tāda pati esot, ja vie vē esot pie dzīvajim.