3. A. 480. F. Rēķis Rendā Brīvzemnieku kr, 128. LP, VII, II, 27, 9. 6.

Bija māte, tā pieņēma audzināt nabaga bārenīti. Mātei arī bija pašas meita. Bet visus saimniecības darbus bārenei vajadzēja vienai pašai padarīt, mātes meita nedarīja nekā. Augumi abām meitenēm citādi bija vienādi, tikai bārenes seja dienu pakal. dienai metās skaistāka. Māte par to aplam varēja nopukoties.

Reiz bārene ies uz aku Pēc ūdens, pamāte velkas nopakaļus un kā šī nu lieksies ūdeni smelt, audžu māte iegrūda bāreni akal. Krita bārene arvienu zemāk un zemāk - iekrita citā pasaulē. Iekrita citā Pasaulē - gāja skumdama uz priekšu un sastapa lielu baru zirgu. Aplam šie zirgi bija noslāpuši, skriešus skrēja viņai pretim, lūgdamies: "Padzirdini mūs!"

Bārene, pie audžu mātes ieradusi darbos, tūdalin aiztecēja uz aku, paķēra spaini un iesmēla ūdeni. Padzirdinājusi zirgus, gāja tālāk, cerēdama kādu cilvēku satikt. Gāja un uzgāja govju baru. Šīs govis ilgi nebija slauktas - skriešus skrēja Pretim. lūgdamās: "Izslauc mūs!"

Izslauca govis un gāja tālāk. Gāja, gāja - uzgāja baru aitu. Šīs aitas sen nebija cirptas - skriešus skrēja pretim, lūgdamās : "Nocērp mūs!"

Nocirpa aitas un gāja tālāk. Gāja, gāja pa svešo pasauli -uzgāja abru ar maizi un krāsni. Abra lūdzās: "Izcep maizi!" Bārene knaši, knaši izcepa maizi, paņēma vienu kukulīti līdz

un steidzās tālāk. Gāja, gāja - aizgāja pie mazas mājiņas. Iegāja mājiņā - redz uz krāsns mūriņa sēžam vecu vecīti ar gaŗu sirmu bārzdu. Pieies vecītim klāt - lūgs ceļu uz viņu sauli. Atsaka vecītis: "Labāk vai nevari, meitiņa, man pirti izkurināt?"

"Kālab nē?" šī atbild un tūlin tek uz pirti, izkurina to, pasilda ūdeni, tā atpakaļ, atļauj vecītim ziņot, ka pirts jau gatava. Pietecējusi vecītim klāt, viņa aicina: "Vectēv, nāciet nu uz pirti, slotiņa izsutināta, ūdentiņš pasildīts!"

Viņa paņēma vecīti, nonesa uz pirti, nomazgāja, atnesa atpakaļ uz istabiņu. Vecītis tencināja bārenītei, sacīdams: "Pateicos tev, meitiņa mana, bet es viens vien neesmu. Nomazgā, meitiņa, arī citus, kas tur pirtī!"

Uz vecīša lūgumu meitene vēl reizi gāja uz pirti un ierauga: pilna pirts čūsku. Jau gribēja mukt no pirts projām, bet čūskas teica: "Nebīsties, meitiņ, mēs tev auna nedarīsim."

Palika tad bārene pie čūskām, aplaistīja ar remdenu ūdeni un tecēja atpakaļ pie vecīša mājiņā. Dzirdēt dabūjis, ka visu šī padarījusi, vecītis sacīja: "Par to, ka visiem pakalpoji, es tev parādīšu gan ceļu uz viņu pasauli. Še tev šķirstiņš un zizlītis. Šķirstiņu vaļā never, ar zizlīti piesist nekur nepiesit, iekams pārgājusi neesi viņā pasaulē."

Paņēma šķirstiņu, paņēma zizlīti bārene - gāja atpakaļ uz savu pasauli. Pārnāk šai pasaulē - bārenei tā gribās, tā gribās šķirstiņu atvērt, ar zizlīti paklauvēt. Skaistā meža malā viņa atvēra savu šķirstiņu - no šķirstiņa izspruka skaista pils; kalniņā viņa atkal paklauvēja ar zizlīti - tur gadījās skaista baznīca. Pamāte un mātes meita, visu to redzēdamas, ļoti apskauda bāreni. Viņas izvaicāja bārenei, kā tādu bagātību iemantojusi. Bārene izstāstīja: esot bijusi viņā pasaulē, esot vecītis šķirstiņu un zizlīti iedevis. Izklausinājusi visu, pamāte aizveda savu meitu pie akas un iegrūda tāpat ka bārenīti. Iekrita arī mātes meita otrā pasaulē un nonāca pie zirgu bara. Zirgi līdzās arī viņai, lai padzirdinot, bet šī atteica: "Man nav vaļas - jāsteidzas laimi sameklēt." .

Nonāk pie govju bara - govis lūdzās, lai izslaucot, bet šī atbild: "Man nav vaļas - jāsteidzas laimi meklēt."

Aizgāja pie aitu bara, aitas lūdzās, lai nocērpot - šī atbild: ,,Nav vaļas - jāsteidzas laimi meklēt."

Aizgāja pie maizes abras, pie krāsns - abra lūdzas, lai izcepot maizi, bet šī atbild: "Nav vaļas - laime jāmeklē." Beidzot aizgāja pie mazās mājiņas - mājiņā uz mūrīša sēž

tas pats vecītis. Vecītis vaicā: "Kurp iedama, meitiņa mana?" Šī atbild: "Limu sev laimi uzmeklēt."

Vecītis saka: "Aizej, mana meitiņa, pirti man izkurināt un nomazgā mani." Aizgāja, izkurināja, atnāca atpakaļ uz istabiņu, pakampa vecīti aiz bārzdas, aizrāva uz pirti. Pirtī viņa iegrūda to kaktā, aplaistīja ar ūdeni, satvēra atkal aiz bārzdas, pārvilka atpakaļ uz mājiņu. Bet vecītis teica: "Neesmu viens pats, nomazgā, meitiņ, ir citus, kas tur pirtī."

Aiziet šī uz pirti - redz: pirts pilna čūsku. Kamps šī karstu ūdeni, aplaista čūskas, paķer metamo un apsit visas. Nu ies pie vecīša - vecītis pateikdamies iedod šķirstiņu, noteikdams, lai pārnesot šķirstiņu mājā, ienesot labākā klētī, lai sasaucot: visus savus labākos draugus un radus, un tad tikai lai veŗot vaļā.

Mātes meita dara, kā vecītis mācījis, pārgāja mājā, saaicināja draugus un radus un gāja vislabākā klētī šķirstiņu vaļā taisīt. Bet tikko šķirstiņu atvēra, izšāvās uguns un aprija visus.