5. A. 480. H. Skujiņa, Andrs ziemelis, no 52 gadi veca J. Gaiļa Aumeisteŗos.

Vienai mātei bīšas div meitas. Viena bīsi pašas meita un otra akal bīsi pameita un to saukuši par Pelnurušķīti. Pašas meita bīsi laiska un nesmuka, bet Pelnurušķīte bīsi smuka un strādīga un tāpēc māte šās nevarēsi ieraudzīt un visādī nerrojusi.

Reiz saspēries ļoti auksts laiks. Toreiz nez' ko tur Pelnurušķīte tādu izdarīsi. kas mātei nebīš pa prātam, māte pārskaitusies un iztriekusi Pelnrušķīti no istabas laukā ar visu ratīnu un vēlējusi, lai šī vērpot pie akas. Pelnrušķīte sēdējsi pie akas un vērpusi, bet drīz vien šai nosaluši nagi un nez' kā misējies un spole iekritusi akā. Nu, ko lei nu? Pelnurušķīte gāsi pie mātes un stāstīsi, kāda šai nelaime notikusi. Bet māte sasunījsi Pelnurušķīti, iztriekusi atkal no istabas laukā un piekliegusi, lei gadājot spoli rokā, citādi šai iešot plāni. Nu Pelnuruškīte dagājusi pie akas un sākusi spoli čamdīt rokā. Šī nu tikmēr čuknījsies gar aku, kamēr dabūjusi ar spoli rokā. Bet kā šī paliekusies pār aku, tā uzreiz aplijusi ar zelta lietu. Bet gailis, kā pamanīš Pelnurušķīti, tā tūlī uzlecis uz sētas, sasitis spārnus un dziedās: Kikeriga! zeltenīte mājā!"

Kā nu gailis tā nodziedāš, tā māte ar pašas meitu tūlī izskrējusi laukā skatīties. Kā ta, Pelnurušķīte nāk uz istabu, spole rokā un pati tīrā zeltā! Ko nu? Nu māte ar pašas meitu sarunājušās kopā un pašas meita tūlī ratīnu ciet un no istabas laukā, pie akas klāt un vērp. Vērpusi, vērpusi tādu laicīnu un ta pati tīšām iegrūdīsi spoli akā un ta raudādama gājsi pie mātes un stāstījsi, ka šai vērpot tā nosaluši nagi, ka spole izkritusi no nagim un iekritusi akā. Nu māte ar šo tūlī akal stellējsi pie akas, lei velkot spoli ārā. Kā ta, pašas meita ar tūlī pie akas klāt un čamda spoli rokā. Kā nu šī vilkusi spoli no akas laukā un pārliekusies pār aku, tā sācis piķa lietus līt un pašas meita aplijusi ar piķi. Pašas meita nemaz neieskatījusies, kāda šī nu ir, un tik skrēsi priecīgi uz istabu, jo domāsi, ka šī nu tāpatēm ir ar zeltu aplijusi kā Pelnurušķīte. Bet gailis pirmais pamanīš pašas meitu, sasitis spārnus un dziedāš : "Kikerigā! piķenīte mājā!"

Nu māte ar izskrēsi no istabas skatīties. Kā ta, pašas meita aplijusi ar tīru piķi! Nu māte tūlī kurināsi pirti un mazgājsi un berzusi un pērusi savu meitu, bet piķa ne par ko ar nedabūsi no. Tāda pati piķaina ar šī palikusi.

Bet Pelnurušķīte apprecēš ķēnīna dēls un šī dzīvāsi laimīgi ķēnīna pilī.