Bārenīte un mātes-meita akā.
6. A. 480. Skolnieks A. Aļins no 61 g. vecas C. Elzbērģes Nicā. y. Lielozo1a kr.
Ļaunai mātei bijusi sava īsta meita un pameita. Reiz pamāte likusi nabaga sērdienītei iet uz aku ar sietiņu ūdeni smelt.
Kā nu pameita aizgājusi un noliekusies pēc ūdens, tā pamāte iegrūdusi viņu akā. Akas dibenā bijis caurums, sērdienīte ielīdusi tai caurumā un gājusi arvien dziļāki un dziļāki. Tā viņa nonākusi vienā laukā, kur ieraudzījusi ābelīti. Ābelīte lūgusi, lai nopurinot viņai ābolus, un tā sērdienīte nopurinājusi arī.
Tālāk iedama, viņa sastapusi vienu govi, kas bijusi ķēdē satinusies, Govs lūgusi: "Mīļā meitī, atsitini mani!"
Sērdienīte atsitinājusi, tad gājusi atkal tālāk un ieraudzījusi vienu maizes cepli. Tas ceplis lūdzis: "Mīļā meitī, sašau to maizi krāsnī!"
Sērdienīte ātri vien sašāvusi maizi krāsnī, gājusi tālāk un ieraudzījusi vienu pili. Tai pilī dzīvojis viens apburts pilskungs, un sērdienīte nu palikusi pie tā pilskunga par kalponi. Reiz pilskungs taisījies iet kur tālu uz medībām, un aiziedams teicis sērdienītei: "Visos kambaŗos tu vari iet, bet tai vienā kambarī tu neej !"
Meitene nu palikusi viena pati pilī. Ilgi viņa nevarējusi nociesties un pēdīgi tomēr iegājusi arī aizliegtā kambarī. Viņa tur atradusi trīs bukus, viens bijis deimanta, otrs zelta, trešais sudraba.
Sērdienīte nu uzsēdusies sudraba bukam mugurā un sākusi jāt atpakaj uz māju. Kad viņa piejājusi pie maizes cepļa, tas teicis: "Meitī, izvalkā manu maizi!"
Meitene ātri izvaikājusi maizi, un steigusies atkal projām un nonākusi pie govs. Govs teikusi: "Meitī, izslauc mani!"
Viņa nu ātri izslaukusi govi, jājusi tālāk un atjājusi pie ābelītes. Ābelīte atkal teikusi: "Meitī, nopurini man ābolus!" Meitene arī ātri vien nopurinājusi ābolus un steigusies projām. Par to laiku kungs pārnācis mājās un tūlin redzējis, ka nav
vairs ne sudraba buka, ne meitenes. Viņš dzinies bēgļiem pakaļ, pienācis pie cepļa un prasījis: "Vai tu te neredzēji meiteni ar sudraba buku gaŗām jājam?"
Ceplis atbild: "Nē, nē, nē! Neesmu ne viena redzējis gaŗām jājam."
Tad kungs pieskrien pie govs un prasa: "Vai tu te neredzēji meiteni ar sudraba buku gaŗām jājam?"
Govs arī atbild: ,,Nē, nē, nē! Neesmu neviena redzējusi gaŗām jājam."
Nu kungs piesteidzas arī pie ābelītes un prasa: "Vai tu te neesi redzējusi meiteni ar sudraba buku gaŗām jājam?"
Tāpat arī ābelīte atbild: "Nē, nē nē! Neesmu neviena redzējusi gaŗām jājam."
Tikmēr sērdienīte jau bijusi laimīgi piejājusi pie tā cauruma un iznākusi ar visu buku akā ūdens virsū. Buks nu izlēcis ar visu sērdienīti no akas laukā.
Pamātei palicis žēl, ka sērdienīte dabūjusi tādu sudraba buku. Viņa nu raida arī savu meitu uz aku ar sietiņu ūdeni smelt Kā meita smeļ ūdeni, tā pamāte pagrūž un meita iekrīt akā. Šī nu iziet tāpat pa caurumu uz kādu lauku kā sērdienīte. Pie ābeIes nonākot, tā lūgusi: "Mīļā meitī, nopurini man ābolus!"
Meita atteikusi: "Man ir jāsteidzas, nav vaļas!"
Nonākusi pie govs, tā atkal lūgusi: "Mīļā meitī, attin mani!" Meita tik atteikusi: "Man ir jāsteidzas, nav vaļas!"
Tāpat piegājusi pie cep]a, kas lūdzis: "Mīļā meitī, sašau maizi krāsnī !"
Meita tāpat atteikusi: "Man ir jāsteidzas, nav vaļas!"
Tā nu meitene gājusi tālāk, kamēr nonākusi pie pils. Viņa tāpat sākusi kalpot tam pilskungam. Reiz tam kungam atkal bijis jāiet uz medībām, un tas pieteicis meitai, ka visur viņa var staigāt, bet lai tik neiet tai un tai kambarī. Meita nevarējusi nociest un tūlin iegājusi aizliegtā kambarī, kā tik kungs aizgājis projām. Tagad tai kambarī bijuši tikai divi buki: viens deimanta, otrs zelta. Meita steigšus paņēmusi deimanta buku un jājusi uz mājām. Meitai gaŗām jājot, ceplis to lūdzis: "Meitī, izvalkā manu maizi ! "
Meita atteikusi: "Nav vaļas, nav vaļas, man jāsteidzas!" Govs lūgusi: "Meitī, izslauc mani!"
Meita atteikusi: "Nav vaļas, nav vaļas, man jāsteidzas!" Ābelīte lūgusi: "Meitī, nopurini man ābolus!"
Meita atkal atbildējusi: "Nav vaļas, nav vaļas, man jāsteidzas!"
Kungs drīz pārnācis mājā un arī redzējis, ka nav vairs ne deimanta buka, ne meitas. Viņš tūlin dzinies pakaļ, nonācis līdz ceplim un prasījis: "Vai tu neredzēji meitu ar deimanta buku gaŗām pajājam?"
Ceplis atbildējis: "Ja, ja, ja, tagadīt kā pajāja!"
Tāpat stāstījusi arī govs un ābelīte. Kungs nu viegli noķēris meitu, pārplēsis to uz pusēm un ielaidis pa to caurumu akā. Nākošā rītā pamāte gājusi uz aku ūdens smelt un atradusi tur savu meitu beigtu.