7. A. 480. A. Miglava Rūjienā. A. Bērzkalnes krājumā.

Vienai mātei bija divas meitas, pameita un īstā meita. Pameita bija čakla un paklausīga, bet turpretī mātes meita slinka un izlutināta.

Reiz pamāte lika pameitai pakulas vērpt. Pameita tikmēr vērpa, kamēr pirksti un vērpjamais bija asiņaini. Pamāte par to bija ļoti dusmīga, un sūtīja pie akas mazgāt.

Tikko viņa pieliecas mazgāt, vārpstiņa iekrita akā. Baidīdamās no pamātes rājieniem, viņa ielēca akā, lai dabūtu atkal vārpstiņu rokā. Akā viņa vis nenoslīka, bet nonāca apakšzemes valstī. Apakšzemē viņa satika ābeli, kuŗa lūdzās, lai viņu nopurina un maizes cepli, kas lūdzas, lai izvelk maizi.

Visu, ar prieku padarījusi, viņa aizgāja pie kādas vecmāmiņas. Tur viņa palika trīs dienas un palīdzēja vecmāmiņai pēļus putināt. Pēc trim dienām pameita dabūja savu vārpstiņu un aizgāja ar zeltu aplijusi mājā.

Mājā pamāte bija no skaudības dusmīga un sūtīja arī savu meitu apakšzemē, lai baudītu tādu pašu laimi, kā pameita. Pašas meita, vārpstiņu iesviedusi, ielēca arī pati. Maizes cepļa un ābeles lūgumu neizpildīdama, steigšus devās pie vecmāmiņas, kur tāpat kā mātes meita, palika trīs diena.

Pēc triju dienu gulēšanas, tā prasīja vārpstiņu, ko arī dabūja. Pa vārtiem izejot, mātes meita aplija ar piķi. Mājās māte nu bija pavisam nelaimīga. Atsauca deviņas burves nopirka deviņus vezumus ziepju un kurināja deviņas dienas pirti. Deviņas dienas šīs burves mazgāja mātes meitu, bet nevarēja nomazgāt. Kādreiz šai mājai gaŗām brauca princis, kas ieraudzījis pameitu, apprecēja to.