8. A. 480. Teicējs J. Rečs Rozentovā. Kultūras balss kr.

Dzeivuoja pasaulī vīns zemnīks, nūmyra juo sīva, palyka vīna meita, kura beja vēļ moziņa. Kad myra muote, jei sovai meitai īdevja par pīmiņu sovu laulību gradzynu un pīsacīja turēt gradzynu, kai lelu muotes duovynuotu duorgumu.

Zemnīks pēc sovas sīvas nuoves na ilgi nūdzeivuoja par atraitni, jam nabeja kam sātā struoduot un lūpus apkūpt. Sadūmuoja zemnīks precētīs un pajēmja sev ūtru sīvu, atraitni, kurai ari beja meita. Ūtra zemnīka sīva beja rogona, kas sovas pameitas cīši namīļuoja: syta un lomuoja, gryuzdama pi gryuta dorba, bet sovu meitu cīši žāluoja.

Buorinīte vysod nosuoja uz piersta muotes īduovynuotū gradzynu. Vīnu dīnu buorinīte nūguoja uz olūtu pēc yudeņa, u: kad smēļa yudeni, jai īkrita nu piersta gradzyns taisni olūtā. Atīt uz sātu meitiņa un gauži raud. Vaicoj nu jai pamuote: "Kuo tu raudi?"

Meitiņa jai atbildēja: "Es kad smēlu yudeni, ikrita nu piersta gradzyns taisni olūtā."

Suoka pamuote klīgt un jū 1omuot, runuodama: "Ej tyuleņ dabuoj gradzynu, bet io nadabuosi, tad lobuok uz sātu naej!"

Kū darīt? Meitina, rauduodama īt meklēt gradzynu un lūmoj paša sevī: "Leisšu lūtā un nūsleikšu, nav jau man dzeives ar pamuoti."

Īleida meitiņa olūtā um pakrita cauri. Tī zam zemes jsi izguoja pi gūvs un vaicuoja: "Gūtin, pīsok tu man, vai tu naredzēji muna gradzyna?"

Gūvs jai atbildēja: "lzslauc mani, man cīši gryuts, tūlaik Es tev pasacīšu!"

Buorinīte izslaucja gūvi un tūlaik gūvs jai runoj: "Ej, meitiņ, tuoļuok, tur byus ceplis ar maizi un tī cepļam pavaicoj, jis tev paruodīs kur tovs gradzyns."

"Paldīs," pasacīja meitiņa un nūguoja tuoļuok. Guoja jei, guoja un veras: stuov ceplis ar maizi. Meitiņa vaicoj cepļam: "Ceplīt, mīļais, pasok tu man, kur ir muns gradzyns?"

Ceplis jai atbildēja: "Paprīšku, meitiņ, izveļc nu manis maizi, kura jau sen izcapuse, tūlaik es tev pasacīšu, kur tovs gradzyns!"

Buorineite pajēmja un izvylka nū cepļa maizi. Tad ceplis jai soka: "Tu ej tuoļuok un tī byus moza ustabiņa, tymā ustabiņā uz golda stuovēs skreinīte ar zaltu un uz skreinītes vuoka stuov tovs gradzyns."

"Paldīs", pasacīja buorineite un nūguoja tuoļuok. Guoja jei, guoja un veras: stuov moza ustabiņa. Īguoja meitiņa tymā ustabiņā un veras: stuov golds, un uz golda skreinīte, bet uz skreinītes juos gradzyns. Pi golda sēd vacs vecs. Vecs īraudzēja meitini tm vaicoj: "Nu, kū, meitiņ, laba pasacīsi?"

Meitiņa jam soka: "Es atguoju pēc sova gradzyna!"

"Labi!" pasacīja vecs, "es tev gradzynu atdūšu, bet tu paprīšku man atkolpoj!"

Vecs tysbeja vains. Meitiņa vaicoj jam: "Kū man darīt?" Vecs jai soka: "Pajem molku, nūnes uz pierti, pīnes yudeņa, izkurinoj pierti un pīkloj solmu."

Meitiņa paklausīja veci, izkurinuoja pierti, pīsildēja korsta yudeņa, atnezja vēl solta un pīkluoja solmu. Atīt meitiņa un soka večam: "Jau pierts izkurinuota, var īt mozguotūs!"

Vecs jai soka: "Ej, pasauc munus bārnus!"

"Bet kur jī ir?" vaicoj meitiņa večam. Vecs jai soka: "Ej, izkuop uz ustobas un paklīdz: "Vysi mozī uz pierti!"

Meitina izkuopa uz ustobas un suoka klīgt: "Vysi mozī uz pierti!" Napaspēja jei izklīgt, kai veras: īt vysaidas cvuškas, vardives u t. t. Meitiņā suokumā nūsabeida, bet nikuo, dūmoj paša sevī, ka tik gradzynu dabuotu. Jau vecs taisuos uz pierti un soka meitiņai: "Tu paliksi sātā, cikom es atīšu nu pierts!"

"Labi!" pasacīja meitiņa. .

Nūīt valns uz pierti, bet meitiņa pajēmja nu golda sovu gradzynu un skreinīti ar zaltu un dreižuok skrīn prūjom. Daskrīn meitiņa pi cepļa un soka: "Ceplīt, narunoj, ka es nūskrēju!"

Ceplīts tai atbildēja: "Jo nu manis vaicuos, es napascīšu, bet tu skrīn dreižuok, vecs vēj piertī!"

Meitiņa nūskrīn tuoļuok un veras: stuov tei paša gūtiņa. Meitiņa otkon runoj: "Gūteņa, narunoj, ka es nūskrēju!"

Gūtiņa jai atbildēja: "Tu man lobu padarīji un es napascīšu, bet skrīn dreižuok, jau vecs dzanas pēc tevis un jau dreiži vaicuos cepļam!"

Meitiņa nūskrēja tuoļuok. Daskrēja meitiņa pi tū pat olūta un dreižuok pasacē]ās augši. Atīt meitiņa uz sātu un soka sovai pamuotei, ka jei dabuoja sovu gradzynu. Rogona cīši breinuojas, bet meitiņa jai skreinītes uz reizes naparuodīja. Īraudzēja rogona sovas pameitas skreinīti ar gradzynu un zaitu. Sasadusmuoja rogona un soka: "Es ari sovu meitu paiaisšu olūtā, jei vē vairuok atness zalta!"

Tad rogona īsvīdja olūtā zalta gradzynu un nūsyutīja sovu meitu dabuot gradzyna nū olūta. Nūsalaidja olūtā rogonas meita, kura taipat zam zemes izguoja uz ceļa un veras: stuov gūvs. Rogonas meita vaicoj gūvei: "Pasok, gūtiņ, kur ir muns gradzyns?"

Gūvs jai atbildēja: "Izslauc mani paprīšku, man cīši gryuts!" Rogonas meita soka: "Es nagribu pierstu traipēt!"

Tai gūvs jai nikuo napasacīja. Īt meita tuoļuok un veras: stuov ceplis. Vaicoj jei cepļam: "Posok man, ceplīt, kur muns gradzyns?"

Ceplis jai atbildēja: "Izjem paprīšku izcapušū maizi, tūlaik es tev pasacīšu!"

Meita soka: "Es nagribu rūku dadzynuot", un nūguoja tuokuok. Veras jei, ka tur stuov ustabiņa. Īguoja meita tymā ustabiņā. Ustabiņā stuov golds, uz golda skreinīte, bet uz skreinītes juos gradzyns. Pi golda sēd vecs. Vaicoj vecs: "Nu, meitiņ, kū pasacīsi?"

Jei jam atbildēja: "Es atguoju pēc sova gradzyna!"

"Labi!" pasacīja vecs, "t;s atdūšu, bet tu man paprīšku at kolpoj. Meita dūmuoja, dūmuoja un vaicoj: "Bet kū man darīt?" Vecs soka: "Ej izkurinoj pierti!"

Meita nagrybādama nūguoja kurinuot pierti, pīnese kotlu ar yudeni un sasildīja korstu, bet solta nagrybēja nest. Tad atīt uz veci un soka: "Nu, pierts jau gotova!"

Vecs jai soka: "Ej, pasauc munus bārnus!" Meita vaicoj: "Kai man jūs saukt?"

Vecs jai soka: "Izkuop uz ustobas un klīdz: Vysi mozī uz pierti!"

Meita izkuopa uz ustobas un klīdz: "Vysi mozī uz pierti!"

Veras jei, ka suoka īt cyuškas, vardives un t. t. Meita suokumā nūsabeida, bet dūmoj paša sevī: "Nikuo, es dabuošu gradzyna un zalta skreini!"

Jau taisuos uz pierti pats vecs un runoj: "Nu, tu, meitiņ, paliksi ustobā, cikom es atīšu nu pierts."

Kad vecs izguoja uz pierti, meita pajēmja skreini ar zaltu un gradzynu un suoka skrīt. Pīskrīn meita pi cepļa un soka: "Ceplīt, narunoj, ka es nūskrēju!"

Bet ceplis jai atbildēja: "Kaidu tu man lobumu izdarīji, taidu es ari tev izdarīšu!"

Meita skrīn tuoļuok, bet jau vecs dzanas pakal un vaicoj cepļam: "Vai skrēja te meita ar skreini?"

"Ja," runoj ceplis, "jei jau tagad pi gūvs!"

Vecs suoka skrīt dreižuok. Meita daskrēja pi gūvis un soka:

"Gūtiņ, nasok, ka es nūskrēju!"

Bet gūvs jai atbildēja: "Kaidu tu man lobumu izdarīji, taidu es ari izdarīšu!"

Meita skrīn tuoļuok, daskrīn jei pi olūta un jū panuocja vecs, kurs beja valns. Satvēŗa vecs jū aiz kokla un nūžņaudzja, nūplēsja uodu un izplētja uz olūta.

Rogona gaida, kad atīs meita, bet navar sagaidīt. Dūmoj rogona: "Īšu pasavārtu olūtā."

Nūīt rogona uz olūtu un veras: juos meitas uoda izplāsta uz olūta. Rogona nu lela žāluma un dusmem uz sovas pameitas navarēja izturēt un tī pat uz vītas pakrita un nūmyra.

Buorineite suoka dzeivuot ar sovu vācu tāvu labi un boguoti, un dreiži izguoja pi veira un tagad dzeivoj.