9. A. 40. St. Uļanovska Viļānos. Zbior wiadomos'ci doantropologii krajowej. T, 18. Krakovā 1895. 311-313.

Pajēmja tāvs ūtru sīvu i bjeja jam mjeita nu pyrmuos sīvys. Jei vysod guoja gonūs, tjei mjeita, a pamuotja vysod jai djevja spŗāst. Jei vysu saspŗāž, atnas i padūd saspŗāstu, Lai cik i īdūd par dīnu.

Daīt solts laiks i jei cīši rūkys sapleist nu soltuma, a pamuotja klīdz iz juos, kam jei dzeji sataisa ar ašni. Daīt jei pi okys mozguotu tūs rūku, īdama sātā. mozguoj jei rūku i jai īkŗeit okā dzjeis. Jei aizīt iz sātu i soka: Mamjeņ mīlū, dzjeis īkrita okā!"

Pamuotja saka: ,,Kab tu maņ izvylktu jū nu okys; a na, to es tjev padaŗeišu!"

Jei nūīt, kai jei valk dzeji, īkxeit jei poša okā ir rozkŗeit (izkrīt) caur zjemjam. Vot (lūk) jei īt īt i radz, ka maizja

cjeplī cap. Tjei maizja prosa: "Mjeitiņ mīlū, izvjeļc mani nu cjepļa! Ka tu mani naizvilksi, to es sadjegšu!"

Jei jem tū maizi; izvalk nu cjepļa i otkon īt. Daīt jei pi uobjeļnīcys - vjeraš: aug uobeļnīca, vysi zori leikst nu uobjelim. Jei prosa: "Mjeitiņ mīlū, apkrot munus uobjeleišus! Ka tu mani naapkratjeisi, vysi zori aplyuzs!"

Jei īt, apkrota uobjeļnīcu; apkrotusja uobjeļus, īt jei pa cjelu i daīt pi vīnas vjacjeitis. Tjei vjacja prosa: "Dzjeivoj tu pi maņa par mjeitu!"

Jei soka: "Labi, dzjeivnošu!"

Vot jei dzjeivoj pi tuos vjacis par mjeitu, struodoj, klausa cīši labi i jei žāloj jū, tjei vjacja. Par cik laika jei soka tai: , Može (varbūt) tu, mjeitiņ, gribi nūīt iz sātu?"

"Es gribu gon nūīt, bet nazynu, kur nūīt." "Es tjevi nūvjesšu, mjeitiņ," soka tjei vjacia.

Nu jei vad jū i davad da tuos okys, kur jei īkrita, soka: "Ej tagad iz sātu jau, mjeitiņ!"

Jei izzacjeļas nu okys, ni jei apmierkst nikuo. Itū dzjeji pajem, īt jei iz sātu. Daīt pi sātys i suok leits leit zalta, i palej tū vysu mjeitiņu ar zaltu. Īt jei ustobā, a gails sasyt spuorn's i aizdzīd: ,,Kikirigi! atīt myusu zalta mjeita!"

Jei šmuka brīsmjeigi ar zaltu. Nu tagad syuta rogona sovu mjeitu, lai īt juos mjeita gonūs, lai i jai byus taida laimja kai buoriņai. Īdūd jai lynus sprāst. Jei tūs lyn'c saspŗāž -jau mozguoškūtja rūkvs pi okvs, kai tjei buoriņeitja mozguoja, i nūsvīdja jei tuos dzjeis okā. Atīt uz ustobu i raud: "Mamjeņ, dzjeis īkrita okā!"

Muotja soka: "Kab tu maņ dabuotu dzjeis!"

Jei nūīt ? ka iau jei sņāgsīs (snēgsies), īkteit poša okā. Rozkreit jei tipat cauri, kur tjei. Īt jei, īt - ŗadz, ka cap maizja cjeplī.

Jei soka, tjei maizja: "Mjeitiņ mīlū, izvjeļc tu mani nu cjepļa!" Jei soka: "Nu es tjevi atguoju vylktu nu cjepļa!"

Maizja soka: "Ka tu mani naizvilksi, to es sadjegšu cjepli." "Kas tī maņ par bādu? Djadz sjev, es tjevi navilkšu uorā!"

jt jai i ŗadz, ka uobelnīca vysa ar uobjeļim, zori lyuzt nu uobjeļu. Jei prosa: "Apkrat', mjeitiņ mīlū, munus uobjeleišus, vysi zori mar aplyuzs."

"Nu es tjevi ilatguoju kratjeitu tovu uobjeļu! Lai tjev lyuzt zori ar visim tovim uobjeļim!"

Īt jei pa ceļu. nūīt iz tū vacjeiti. Tuos vacjeitis jei naklausa, nastruodoj. Tjei vjacjeitja soka: "Ka tu naklausi, ej tu jau iz sātu!"

,,Kai es īšo, ka es nazynu, kur izīt maņ?"

Vjacja soka: "Es tevi nūvjezšu!"

Jei vad, davad cJa tuos okvs. Jei izzacjeļas nu tuos okvs, pajem tū dzjeji, īt iau iz ustobu. Īsuok leits leit smala (darvas). aplej jū vysa ar svječim (sveķirn). Sasit gails spuorn's i aizdzīd: "Kikirigi! smala mjeita atīt! Dikjsrīts myusu sātā!"

Tjeik pamuotjai sirds, ka tjei atguojusja ar zaltu, a itei ar smalu - pajēmja gaili i nūkova. Jei dūmuoja, ka gails vainīgs.