10. A. 480. A. Gari-Jone no 42 . vecas P. Purmalītes Dricēnos. Kultūras balss kr.

Buorenīte dzeivuoja pi rogonas. Rogona sovu meitu žāluoja un nadevja jai nikaida dorba, bet buorenīti spīdja pi iysaidim gryutim dorbim par dīnu, bet nakti lvka sprēst lynus. Buorenīte mēnesnīcā sprēdja lynus, uz okas sādādama.

Reizi jei lyni sagrīzja rūkas, suoka tecēt asnis un skrīmisniņš īkrita okā. Buorenīte sēd un raud, nazyna, kū darēt. Vajadzēja atrast skrīmisniņu, tad jei īzalaidja okā. Okas dybynā buorenīte īraudzēja ceplīti un vaicoj: "Mīļais ceplīt, vai naredzjēji, uz kuru pusi aizzavēle muns skrīmisniņš?"

"Redzēju gon, bet pyrmuok, meitiņ, izveļc maizīti nu cepļa, redzi, ka dag kūpā," soka ceplīts.

Meitiņa izvylka kukulīšus nu cepļa un ceplīts paruodīia, uz kuru pusi aizzavēle juos skrīmisniņš. Buorenīte īt īt, -redz: aug uobelnīca pylna lelu uobeļu, uobeļi iauž zorus uobelnīcai. Daīt jei pi uobelnīcas un soka: "Mīlū uobelnīciu, voi naredzēji, uz kuru pusi aizzavēle muns skrīmisniņš?"

"Redzēju gon, tikai, meitiņ, pyrmuok parausti uobelīšus. redzi, ka zorus lauž, tod paruodīšu, uz kuru pusi aizzavēle tovs skrīmisniņš."

Buorenīte paraustīja uobeļus un uobelnīciņa jai paruodīja, uz kuru pusi īt. Īt otkon buorenīte un daīt pi vīnas ustabiņas, tamā ustabiņā uz gultiņas guļ vecīte. Buorenīte īgojuse, padevja lobu dīnu vecītei un prosa: "Mīlū vecīte, voi naredzēji, uz kuru pusi aizzavēle muns skrīmisniņš?"

"Redzēju gn, bet pyrmuok pacyloj munu gultiņu, asmu slyma un pate naspēju," soka vecīte.

Buorenīte sataisa vecītei meikstu gultiņu, tod vecīte soka: "Ej, meitiņ, pi lelim vuortim, tur ir tovs skrīmisniņš."

Daguojusi pi vuortim, buorenīte atroda skrīmisniņu, bet izejūt pa vaortim jū aplēja zalta 1eits. Jei atguoja uz sātu vīnsūs zaltūs. Rogona acs vīn izplētja, īraudzījuse tik boguotu buorenīti, un prosa, kur jei tik daudzi zalta pajēmja? Buorenīte vysu izstuostīja. ka jai īkrita okā skrīmisniņš un ka jei redzēja ceplīti, uobeļnīcu, ustabiņu ar vecīti -- vysu seiki pastuostīja, kai beja.

Ūtrā naktī rogona syuta sovu meitu, lai īt uz okas sprātu. Rogonas meita sprēž, sprēž. teišam sagrīž pierstus un īsvīž skrīmisniņu okā. Nūzalaiž pēc skrīmisniņa okā, it - redz ceplīti un soka: "Cepli, voi naredzēji, kur muns skrīmisniņš aizzavēle ?"

Redzēju gon, uz tū pusi aizzavēle," otsoka ceplīts, ruodīdams, uz kuru pusi skrīmisniņš aizzavēle. "Meitiņ, izveļc maizīti, redzi, ka dag kūpā," lyudzjās ceplīts.

Bet jei atsoka: "Man nava vaļas maizi volkuot", un aizīt tuoļuok.

Redz uobelnīcu, pylnu uobeu, uobeļi lauž tai zorus. Rogonas meita daguojuse pi uobelnīcas, soka: "Voi tu redzēji, kur muns skrīmisniņš aizzavēle?"

"Redzēju gon, uz tū pusi jis aizzavēle. Bet pyrmuok, meitiņ, parausti uobeļus, redzi, ka zorus lauž," lyudzjās uobelnīciņa.

"Man nava vaļas tovus uobeļus raustīt," - atcārt jei īt tuoļuok.

Daīt pi vīnas ustabiņas, īīt īškā - redz: tur gui vīna ve cīte, jei i soka: "Voi ta redzēji, kur aizzavēle muns skrīmisninš?" "Redzēju gon, bet pataisi, meitiņ, man gultiņu, es asmu slyma un pate navaru," lyudzjās vecīte.

"Man nava vaļas tev, vacai rogonai, taisīt vītu," borgi atsoka rogonas meita.

"Nu ej tu pi vuortim ir tovs skrīmesniņš," pasoka vecīte. Rogonas meita pi vuortim atroda sovu skrīmisniņu, bt kad izguoja pa vuortim, tad jū aplēja dorvas leits, jei palyka vysa malna nu galvas leidz kuojom.

Rogona gaidīja sovu meitu ar zaltim, bet sagaidīja ar dorvu aplējušu, malnu, cīši najēdzīgu. Nu tod i sadevja sovai meitai, kam atguoja bez zalta.