11. A. 480. Teicēja 55 g. veca A. Melnace Llksnā. Kuttūras balss kr.

Vīnu reizi pamuotja syutīja buorenīti sprāstu. Cik buorenīte ni pīsprēž, vysod pamuotei moz. Reii buorenīte aizguoja uz oku dīgu mozguotu. Cikom jei dīgus mozguoja, valns izbuozja golvu nu yudeņa, izruovja buorenītei dīgus nu rūkoja un aizbāga. Buorenīte aizuoja pi pamuotes rauduodama. Pamuote suoka buorenīti sist un lomuot un izdzyna nu sātas, cikam dīgu naatness. Buorenīte pajēmja sovu bruolīti un aizgutoja uz tū oku, kur valns dīgus izruovja. leida buorenīte okā, bet

bruolīti atstuoja pi okas stnovūt un mīrunuoja, kad jei atnuoks, tad pakustynuos striči un bruolīts jū izvilks.

Tur buorenīte atsaroda zam zemes valstī un guoja, kur acis redzēja. Ciuoja, guoja jei un pīguoja hi skaistas uobelnīcas, apaugušas ar uobūlim.

"Paleidzi man, buorenīt!" suoka uobelnīca prasīt, "un nūraun kaut treis uobūlīšus!"

Kur lai es tev paleidzu, ka paša sovu bādu navaru izbādot?" atbildēja buorenīte.

"Paleidzi man, un es tev paleidzēšu!" soka uobelnīca. Buorenīte pīguoja pi uobelnīcas, nūruovja pīcus uobūlus un īlyka azūtē. Īt buorenīte tuoļuok un redz pylnu, pylnu baļgi ar maizes meikli. Ba]ge suoka prasīt atjemt nu juos kaut drusku meikles. Buorenīte atjēmja meikles, ībuozia ozūtē unguoja tuoļuok.

Īt tuoļuok un redz gūvi cīši pībrīdušu. Gūvs suoka prasīt atslaukt jū kaut drusku un par tū apsūlēja paleidzēt buorenītei. Buorenīte atslaucja gūvi un pi gūvs pabeja tik ilgi, cikom sasēja sīriņu.

Sīrinu ībuozja ozūtē un guoja tuoļuok. Īt buorenīte un pīguoja pi vacas ustabiņas. Ustabiņā sēdēja vaca vecīte un s :cīja buorenītei: "Doru, doru, bet gola nav! Paleidz buorenīt, kaut traukus pīkūpt!"

Buorenīte nūlyka traukus. Tad vecīte soka: "Tu ej tuoluok un tur byus ustabiņa. Tymā ustabiņā uz puorta gulēs kačs un juo prīškā byus tovi dīgi un zalts. Kad tu īsi ustobā, tyuleņ salīc kočam prīškā uobūlus. meikli un sīru. Tad pagyun dīgus un vacu kastīti zalta un bēdz!"

Buorenīte aizguoja un atroda koči, kurs bea valns. Paķēŗa buorenīte sovus dīgus un vacu kastīti zalta un laidjās bgt. Pasamūda valns un skrēia pakaļ. Pīskrēja jis pi vecītes un prosa: "Vai naredzēji kuo ejūt?"

"Na, naredzēju", atbildēja vecīte.

Valns suoka lēņuok skrīt un pīskrējis pi gūvs prasīja: "Vai naredzēji kuo ejūt"

Na, naredzēju", atbildēja gūvs. "

Valns vēļ lēņuok suoka skrīt. Tai vains apsaprasija pi bajes un uobelnīcas un vysi pascīja, ka naredzēja nikuo.

Bet buorenīte pa tū laiku izbāga, pīskrēja pi striča, pakustynuoja jū un bruolīts izvylka jū. Adevja buorenīte pamuotei dīgus un zaltu. Sasadusmuoja pamuote un sacīja: "Jo jau itei naprasca atnesja zaltu, tad muna melta vēļ vairuok atness!"

Pīsprēdja pamuote dīgu un aizsyutīja sovu msitu dīgu mozguotu uz tū pašu oku. Valns izbuozja golvu, izruovja nu pamuotes meitas digus un aizbāga. Pamuote prīcīgi īlaidja sovtt meitu olā un gaida, kad meita atness zaltu. Pamuotes meita īt un pīīt pi uobelnīcas. Uobelnīca prosa nūraut kaut vīnu uobūlīti, lai jai vīgluok byutu.

"Man pašai sevi juonas!" atcierta pamuotes meita un aizskrēja tuoļuok. Taipat jei paguoja garam baļģei, gūvei un vecītei un īguoja pi kača. Kačs otkon gulēja. Pamuotes meita pagyva dīgus, pīgruobja zalta un laidjās bēgt. Valns pasamūda un redz, ka ni dīgu, ni zalta. Laidjās valns dzeitīs pakaļ un pīskrējis pi vecītes prasīja: "Vai naredzēji kuo ejūt?"

"Redzēiu, redzēju, tikkū paguoj ", atbildēja vecīte.

Valns vēļ uotruok dzynuos pakaļ. Gūvs, baģe un uobelnīca pasacīja tū pašu. Natuoli valns dzynuos un sagyva pamuotes meitu. Valns atjēma nu meitas dīgus, izkratīa juos kauliņus nu uodas un, uodu ar kauliņim pakuoris uz striča, paruovja.

Pamuote izvylka sovas meitas uodu un kauliņus. Tāvam beja kucīte, kura skraidīja apkuort ap ustobu un rēja: "Cjau! cjau! Buorenītei ar sešim zyrgim svuoti brauc, pamuotes meitas kauliņus atnas!"

Pamuote sasadusmuoja uz kucītes un dzynuos pēc juos pakaļ pa teirumu, lai jū nūsistu. Pa tū laiku buorenītei sabraucja svuoti un aizvedja buorenīti. Vēl šūdīņ buorenītc dzeivoj laimīgi, bet pamuote skraida pēc kucītes pa teirumu.