12. A. 480. Orlovskis ar Seržantu Iģenē. LP, VI, 829 (11).

[Vienai mātei bijusi īsta meita un pameita. Pameitai bijis jāiet ganos un arī jāvērpj pakulas. Viens vecītis pameitu pamācījis, lai dodot pakulas govij apēst, tad tai pa nāsim nākšot gatava dzija laukā. Pamāte nu sūtījusi arī savu meitu ganos, lai tā noskatītos, kā pameita vērpj. Īstā meita pamanījusi, ka govs taisot to dziju. Nu pamāte likusi govi nokaut un tās zarnas aprakt zemē.]

Tai vietā kur govs zarnas aprakusi, izaugusi ābele ar zelta āboliem un ābelei blakus gadījies avots ar tik skaidru ūdeni kā sudrabs, bet avota malas laistījušās kā skaidrais zelts.

Tomēr pamāte, tās ābeles un tā avota dēļ, nu vēl jo vairāk pameitu ienīdējusi un sadevusi tik daudz vērpjamā, ka ne savā laikā nespējusi savērpt Neko darīt; nosēdusies pie sudraba avota un vērpusi raudādama. Te - kā gadījies, kā ne - vārpsta izšļukusi no rokām un avotā iekšā. Izbailēs liekusies suiti pakaļ, bet kāja slīdējusi, pati lai iekritusi avotā un izkritusi cauri. otrā pasaulē pavisam iekritusi. Un tur bijis jauks, plats ceļš. Pa to gājusi uz priekšu un satikusi vecu vīriņu. Tas vaicājis, ko meklējot te.

Tā un tā viņai noticis - lai jele labais tētiņš izlīdzot!

Vecītis atteicis: "Ej, ej uz priekšu, tu satiksi tad vienu govi ar slauktuvi uz ragiem, izslauc to govi! Tāļāk iedama; .redzēsi ābeli pilnu ar āboliem, nopurini tos ābolus! Vēl gabaliņu gājusi, atradīsi mazu mājiņu, pie mājiņas pirti, pie pirtiņas maitas kaulus, pie kauliem bērza malku. Uzkurini ar maitas kauliem pirti jo siltu un tad aizvelc pie matiem to vecīti uz pirti, kas mājiņā salīcis sēž, nomazgā veco, noper lāvā un velc tāpat pie matiem atkal atpakaļ!"

Labi! pameita nu gājusi. Gabalu pagājusi, satikusi govi ar slauktuvi uz ragiem un dikti pierietējušu tesmeni. Izslaukusi, iekarinājusi slauktuvi ar visu pienu ragos un gājusi tālāk. Pagājusi, redzējusi ābeli tik pilnu ar āboliem, ka zari turpat jau gandrīz, gandrīz lūzuši. Nopurinājusi ābeli, atvieglinājusi zarus un gājusi tāļāk. Pagājusi ieraudzījusi mājiņu ar pirti. Sākusi kurināt bet viņa domājusi tā: "Kā es nu kurināšu ar maitas kauliem? Kam tāds smirdoņa gars derēs? Kurināšu labāk ar bērza malku, kā pieklājas."

Labi! kurinājusi ar bērza malku. Izkurinājusi un gājusi vecītim pakaļ. Bet viņa domājusi: "Kā es nu tik vecu cilvēku negodam pie matiem vazāšu, nesīšu pa muguru!"

Aiznesusi pa muguru, nopērusi, nomazgājusi krietni mīlīgā garā un atkal nešus pārnesusi atpakaļ. Tas bijis tas pats vecītis, ko ceļā satikusi.

Ienesusi istabā, vecītis teicis: "Tencinu, mans bērns! Ko lai tev maksāju par tik brangu pērumu? Ej, vai dzirdi, uz klēti, tur būs mazs šķirstiņš un dzelzs kārte; paņem šķirstiņu, pieķeries pie kārtes, tiksi mājā!"

Aizgājusi klētī, bijis tāds šķirstiņš ar zaļu vāku, paņēmusi šķirstiņu, pieķērusies kārtei. Kā pieķērusies kārtei, kārte uzrāvusi augšā, tai pašā vietā, kur iekritusi, pie avota.

Pārgājusi mājā, rādījusi šķirstiņu pamātei un stāstījusi visu, ko nule pat piedzīvojusi. Bet pamāte neļāvusi zaļo šķirstiņu istabā pielikt. Lai nesot cūku kūtī, tur esot vietas!

Neko darīt, jāpaklausa ir. Nesusi cūku kūtenē. Aiznesusi tur, atvērusi vaļā, cūku kūtene palikusi par zelta pili, tik skaistu pili, lai acis mielojas.

Nu pamāte, to redzēdama, uz vietas apgriezusies riņķī. Lai viņas īstā meita tūlin steidzoties arī uz avotu un metoties dibinā! Ja, ja - tai atkal Dieva dots! Gājusi. Iegāzusies avotā,

iekritusi otrā pasaulē, satikusi platā ceļā vecīti: kur viņa ejot? Tā un tā - šī melojusi, "netīšu iešļuku avotā, izkritu teitan." "Ja, ja!" vecītis teicis, "tad tikai ej uz priekšu, tur satiksi govi, to izslauc, - tur gadīsies ābele, to nopurini, - tur atradīsi mājiņu ar pirti, to pirti izkurini ar maitas kauliem un aizvelc pie matiem to vecīti, kas istabā, nopērt un nomazgāt!"

Labi! Nu gājusi, gājusi - satikusi govi ar slauktuvi uz ragiem un pierietējušu tesmeni. Izslaukusi un pieslaukusi pilnu slauktuvi; bet visu slaukumu ņēmusi izdzert, pakarinājusi tukšu slauktuvi ragos atpakaļ, un gājusi tālāk. Pagājusi un redzējusi ābeli, pilnu ar āboliem, ka zari tik nelūzuši. Nu purinājusi ābolus un ēdusi, ēdusi negribēdama. Apēdusi ābolus, gājusi tālāk un ieraudzījusi mājiņu un pirti. Tūliņ kurinājusi pirti ar maitas kauliem, ka bŗikst, bet bērza malku taupījusi, sazini, kālabad. Pirts nebijusi ne izgarojusi labi, vēl pilna sīvuma, jau rāvusi vecīti pie matiem un pērusi sīvā garā, ka ne atņemties. Nopērusi un vilkusi tāpat atpakaļ atkal.

Bet vecītis teicis: "Ej tu arī uz klēti, tur būs sarkans šķirstiņš paņem to, pieķeries pie kārts tiksi mājā!"

Šī tūliņ steigusies sarkano šķirstiņu kampt un dzelzs kārti tvert, lai ātrāki pārkļūtu mājā. Pārkļuvusi mājā un steigšus vaicājusi mātei: "Kur šķirstiņu nolikšu, kur šķirstiņu nolikšu?"

"Liec klētī, liec klētī un tūliņ ver vaļā!"

Ienesusi, atvērusi, bet tās briesmas! uguns izšāvusies no sarkanā šķirsta un aprijusi klēti, aprijusi visu mantu.

Bet drīzi pēc tam, ķēniņa dēls braucis tur garām un skatījies, skatījies, kas tā par zelta ābeli, kas tas par sudraba avotu, un kas tā par pili tik dzidrā zeltā?

Apvaicājies, - tās mantas pameitai piederot!

Nu lai tad pameita nākot viņam vienu zelta ābolu noraut un vienu malku sudraba ūdens iesmelt!

Pameita gribējusi iet: bet pamāte jau ātrāk bija izstūmusi savu meitu ķēniņa dēlam ābolu raut un ūdeni smelt. Tomēr visgribei neizdevies. Lai rāvusi kā raudama, lai sniegusies kā sniegdamās, ābeles zari nedevušies rokā un sudraba ūdens nesmēlies traukā, bijis jāatlaižas ar negodu. Bet nu nākusi pameita, tai cita laime: āboli paši iebiruši klēpī un avota ūdens līšus ielijis traukā.

To redzēdams, ķēniņa dēls iesēdinājis pameitu pie sevis un vedis mājā par līgavu. Bet zelta ābele, sudraba avots un zelta pils aizgājuši pameitai līdz uz jauno dzīves vietu.