14. A. 480 F. Ankipāns no 79 g. veca J. Kolocanova Ludzas apr., Lāču ciemā. Kultūras balss kr.

Dzeivuoja tāvs ar muoti, jīm beja vīna meitiņa. Par laiku muote saslymst mj nūmierst, meitiņa palīk buorinīte. Paīt laiks, tāvs apprecej ūtru sīvu, tei beja roaona. Rogonai beja sova eistuo meita. Muote eistū meitu mīļuoja, bet pameitas nažāluoja.

Pēc nagara laika buorinītes tāvs ari saslyma un nūmyra. Tagad buorinītei vajadzēja dzeivuot pi rogonas, kura kotru dīnu dūmuoja, kai izgubīt (nogalināt) buorinīti.

Vīnu reiz jei lyka buorinītei sprēst uz okas linus. Sprāzdama: jei īsvīdja okā skrīmistiņu. Meitiņa īt ustobā, pastuosta pamuotei, ka spūles skrīmistiņš īkrita okā. Rogona suoc buort: "Jo nadabuosi, tod es tevi hošu īsvīsšu okā ."

Meitiņa aizīt uz oku, atsamat ceļūs un veras dūmuodama, kur jū varēs īraudzīt. Rogona nūsavāruse, ka meitiņa skotuos okā, pīīt kluotu un īgryuž jū okā, tei meitiņa nūīt okas dybynā.

Tagad meitiņa tur īt pa zemi skrīmistiņa maklātu. Īdama sateik symtu zalta zyrgu skrīnūt, kuri iyudzas, lai meitiņa jūs padzyrda, šī skrīšūt uz Reigu. Meitiņa atnas yudini, vysus padzyrda.

Paīt iei gabaliņu, sateik pīcdesmit gūvu uz Reigu ejūt, kuras ari iyudz, lai iei aizīt un izslauc. Meitiņa paklausa, izslauc vysas gūves.

Paīt jei tuoļuok, sateik zalta uobeļnīcu, kura ari lyudz nūkratīt zalta uobeļus. Buorinīte nūkrota ari uobeļus.

Otkon meitiņa īt sova skrīmistiņa maklātu. Sateik mozu ustabiņu, īīt vydā - veras: skrīmistiņš stuov uz golda. Jei lyudzas vecīti, kura sēd ustobiņā: "Atdūd munu skrīmistiņu!"

Vecīte soka: "Meitiņ, izkurinoj pierti, nūved mani uz pierti, izmozgoj labi, tod atved uz ustobu, pataisi vītu un atguldinoj!" Labi !"

" Meitiņa suocas pi dorba, vysu padora, tai kai vecīte beja runuojuse. Tagad vecīte atdūd meitinei skrīmistiņu, pavēlej īt uz skreini un jemt tur drēbes, kaidas tik pateik. Meitiņa, pajēmuse skrīmistiņu un skaistas drēbes, īt uz uobeļnīcu, pajem nūpurinuotūs uobeļus un īt uz sātu. Ceļā sateik zyrgus jau nu Reigas skrīnīt. Tī jai atvedja daudzi vysaida monta. Paīt vēļ gabaliņu, sateik gūves nu Reigas skrīnūt, juos ari atvad meitiņai vysaida loba. ,

Meitiņa, pīlasējuse vysaidu duorgumu, īt uz muojom. Pi muojas īrauga jū rogonas meita, kurei īskrīn ustobā un pastuosta muotei, ka buorinīte atīt ļūti smuka, atnas skrīmistiņu un vysaida monta. Tod jei soka muotei: "Es ari īšu uz okas sprāstu. Kai īkriss skrīmistiņš, tod tu mani īgryussi okā."

Muotes meita sprēž, sprēž - īsvīž skrīmistiņu okā. Jei īskrīn ustobā, pastuosta muotei, ka skrīmistiņš īkritis okā. Rogona syuta jū tyuliņ skrīmistiņa maklātu. Jei izīt uorā, nūsamat pi okas, veras yudinī. Pīskrīn rogona, īgryuž sovu meitu okā. Jei īt okas dybinā pa tū zemi skrīmistiņa maklātu. jūt sateik zyrgus uz Reigu skrīnūt, jī taipat lyudz meiteni. Jei soka: "Man nava vaļas, i juoīt skrīmistiņa maklātu."

Paīt gabaliņu, sateik gūvis, juos lyudz: "Izslauc myusus, mes tev atvessim nu Reigas daudzi loba."

Muotes meita naklausa, aizīt tuoļuok, kur atrūn uobelnīcu. Uobeļnīca lyudz: "Nūkroti munus uobeļus!"

Tei atbid: "Man nav laik", juoīt skrīmistiņa vaicuotu."

Tuoļouk ejūt, sateik mozū ustobiņu, kurā dzeivoj vacuo vecīte. Jei īīt vydā, veras: juos skrīmistiņš stuov uz golda.

Rogonas meita soka: ,,Es atguoju pēc skrīmistiņa." Vecīte lik izkurinuot pierti, jei izkurinoj ar elkšŗa zorim. Vecīte soka: "Veļc mani uz pierti aiz motu!"

Tej nūvalk, tī drusku pamozgoj un atvad aiz bizu uz sātu. Vecīte līk pataisīt gultu nu loda (ledus), jei pataisa un atguldinoj tymā vītā. Tod vecīte iryukstas kuojuos, aplej meitiņu ar svakim un meikli un palaiž uz sātu.

Muotes meita aizīt uz muojom, bet juos nikai vairs navar nūmozguot boltas un teiras.