15. A. 40. A. Bīlenšteina kr. no Saldus apkaimes LP, VI. 843 (19. piez.)

Sērdienīte, akas dibinā nogrimusi, atradusi vienu gaņģi ar puķēm un rozēm apaugušu. Pa to iedama, nonākusi pie liela bumbiera koka, tas lūdzies : "Purini mani, bet nenopurini visus ; ēd, bet neapēd visus!"

Šī tā darījusi un tad aizgājusi tālāk. Nu satikusi pierietējušu govi, tā lūgusies: "Slauc mani, neizslauc visu; dzer pienu, neizdzer visu!"

Labi! Gājusi atkal tālāk, nonākusi velna mājā, velns noķēris šo nu paturējis par nama meitu. Bijis jāvāra ik dienas putra un vienmēr mazs pulkstentiņš jāčinkstina, lai velna māte istabā zinātu, ka nav aizbēgusi.

Sērdienīte, putru vārīdama, ik dienas raudājusi. Te izlīdusi pelīte: kam raudot?

"Ja, kā neraudāšu? Nevaru vairs tikt uz mājām!" "Nekas!" pelīte atteikusi, "dod man to pulkstenīti, es zvanīšu un tu bēdz projām; bet paņem to mazo kastīti līdz, kas tur stāv!"

Labi! Pēc kāda laika velna māte gājusi putru raudzīt, vai gatava, bet pele iemukusi caurumā. Velna māte meiteni neatradusi un ieskrējusi pie velna: lai dzenoties bēglei pakaļ! Velns skrējis krākdams, elzdams. Atskrējis pie govs: "Govs, govs. vai neredzēji vienu meiteni skrejam?"

Neesot redzējusi!

Nu aizskrējis pie bumbieres: ,,Bumbiere, bumbiere, ai neredzēji vienu meiteni skrejam?"

Neesot redzējusi!

Velns ticēdams griezies uz mājām; bet sērdienīte laimīgi izkāpusi no akas ārā. Pārgājusi mājā, saimniece pretim: "Kur tu biji tik ilgi?"

Tā un tā - izstāstījusi un rādījusi pārnesto kastīti. Attaisījuši kastīti, tā bijusi pilna ar dārgām zīda drānām.

Nu saimniece sūtījusi arī savu meitu uz aku pēc ūdens, piemācīdama, lai tīši krītot akā iekšā. tad pārnesīšot tādas pašas dārgas drānas.

Labi! Bet mātes meita bumbieŗus apēdusi, pienu izdzērusi un kad velns vēlāk dzinies pakaļ, bumbiere un govs pateikušas velnam, lai tikai steidzoties, pa to un to ceļu mātes meita aizbēgusi. Velns panācis šo un saplosījis.