17. A. 480. T. Blūms Garlenē. LP, VII, II. 27, 8, 5.

Bārenītei vārpsta iekritusi avotā. Lēkusi pakal - tur bijusi jauka zaļa maura, saule skaisti spīdējusi, viss izskatījies vareni jauki. Pa mauriņu iedama, ieraudzījusi krāsni v lai izvelkot gatavo maizi. Izvilkusi. Tad ieraudzījusi dārzu. Ābeles lūgušās, lai nopurinot, zari lūztot. Nopurinājusi. Gājusi tālāk, aizgājusi līdz vienai mājiņai -- tur bijusi ragana jau velna māte ar rāceņu zobiem. Prasījusi tai vārpstu. Nevarot dot - lai vienu gadu izkalpojot, tad ja. Labi. Rītā, kamēr māte gulēja, bārene jau izvārījusi siltu putru. Nu lika pirti kurināt un nopērt. Bārene nopērusi un apguldījusi veceni, ta iedevusi bārenei baltu šķirstiņu, atdevusi zudušo vārpstiņu un laidusi uz mājām. Gar ābeli ejot, sācis līt zelta lietus un bārene noliedinājusies viscaur zelta. Pār. gājusi mājā, gailītis dziedājis: "Kikerikū! Zeltgalve mājā."

Attaisīja šķirstiņu, tur bija zelta lietas vien iekšā. Mātes meitai viss notiek otrādi - tai līst piķa lietus un gailis sagaida: "Kikerikū! piķgalve mājā!" No viņas šķirstiņa uguns izšaujas.