19. A. 480. A. Bīlenšteins Puzē. LP, VI. 820 (7).

Reiz nomirusi sieva un atstājusi mazu meitiņu. Vīrs apņēmis otru sievu, tai arī piedzimusi meitiņa. Nu šī savu īsto meitu visādi lutinājusi, bet pameitu ne acu galā neieredzējusi: gan darbinājusi pārliekiem darbiem, gan ikdienas nevajadzīgi sunījusi, gan kā nekā.

Reiz pamāte, nezinādama citādi pameitu ķircināt, sūtījusi ar slauceni tālu uz mežu pēc ūdens, tur esot veca, piemilzusi aka, tai būšot varbūt gardāks ūdens, nekā te sētā.

Labi! gājusi - ko var darīt - jāiet. Bet mežā satikusi vecīti; tas nodurtu galvu gājis gaŗām un nelicies pameitu ne redzam. Tomēr pameita, pazemībā radusi, apsveicinājusi vecīti: "Labdien! vecais tēvs!"

Labdien! labdien! mans bērns. Uz kurieni tad nu?" "

Uz veco aku pēc ūdens!"

"Kam jel tāds ūdens vajadzīgs? Vai mājā jau pietrūkās?" "Kur nu pietrūka? Bet pamāte sūtīja, jāiet."

"Ai, meitiņ, tas prātīgi, ka ierunājies ar mani! Tur akas tuvumā septiņi nezvēri lokas. Še, ņem šo garozu, sadali septiņiem kumosiem un katram nezvēram pamet pa vienam."

Labi! paņēma garozu, patencināja, pārlauza septiņās druskās un aizgāja. Aizgāja tur: zvēri rūkdami nāk pretim. Nu pameta vienam kumosu, otram, trešam - nedara nekā. Bet kā nu sāks ūdeni smelt, neiesmeļ vis ūdeni, iesmeļ cilvēka galvu. Ko nu cita darīt? Izņem galvu no slaucenes, ieliek savā priekšautā un smels otreiz. Kā smeļ otrreiz, iesmeļ otru galvu. To arī ieliek priekšautā un smels trešreiz. Smeļ trešreiz, iesmeļ trešo galvu. To arī ieliek priekšautā un smels ceturtreiz - iesmej tīru ūdeni kā dzintaru. Nu, ko nu? Nu izrušina bedri, tur ieliek galvas, aprok, kā pieklājas, un steigsies ar ūdeni uz mājām.

Bet paiet tādu gabalu, satiek trīs vīrus; tie vaicā: "Nu, kādas laimes gribēsi, meitiņ?"

Šī atbild: ,.Kādas Dievs būs vēlējis, tādas būs labas!"

Tad pirmais vīrs sacījis : "Tu paliksi trīsreiz daiļāka, nekā tagad jau biji!"

Otrs sacījis : "Kad runāsi, zelta gabals no mutes tev kritīs." Trešais sacījis: "Ūdenī tu nebūsi noslīcināma!"

Pārgājusi mājā, pamāte pretim: "Vai pārnesi vienreiz?" "Pārnesu, pārnesu!" šī atteikusi un tūdaļ zelta gabals izkritis no mutes. Pamāte skatās un brīnās, kas tas par zelta gabalu. Ieskatās labi: nav zelts vien - tas jāsaka, tas mazākais - bet kur tad pati pameita daiļa! Kas to viņai mežā piešķīris?

Un nu tiktāl un tiktāl -- sūtīs savu īsto meitu arī mežā pēc ūdens, pēc zelta, pēc daiļuma. Šī nevīžo, nevīžo iet - kas tiktālu ūdeni pārnesīšot? Bet kad nu labi triec, kāps ar slauceni rokā.

Aiziet mežā, vecais vīriņš pretim un gaida labdienas. Bet gaidi vesels, tā tev dos labdienu! Nu, kad nu pavisam nedod, vecais dos pirmais: "Labdien, meitiņ! Uz kurieni tad nu?"

"Ko tu gribi, klaidoņa dvēsele?" šī atcērt.

"Ai, meitiņ, gribēju maizīti iedot septiņiem zvēriem ko pa- sviest.

"Man pašai maizes līdz; vai tik tālu kāds staigā bez azaida tiesas?"

"Labi, meitiņ! lai Dievs palīdz tev un man - ej!"

Un šī aiziet pie akas, pasviež zvēriem maizi un sāks smelt. Smej vienreiz, iesmeļ cilvēka galvu. Tā šī sakampj: "Lai velns tevi parauj!" un iemet krūmos kā ripu. Smeļ otrreiz, atkal galva. "

Lai velns tevi!" un iedrāž krūmos kā ripu. Smels trešreiz, atkal galva. To kampa ar abām rokām, iemeta krūmos un tad smēla ceturtreiz. Kā smēla ceturtreiz, iesmēla skaidru ūdeni un steidzās uz mājām. Pagāja gabalu, satika trīs vīrus; tie vaicā: "Nu, kādas laimes gribēsi, meitiņ?"

"Tādas pat kā pusmāsai, tādas pat kā pusmāsai!"

Tad pirmas vīrs atsaka: "Ne, meitiņ, to tu neesi pelnījusi. Tu esi pelnījusi tā: kad runāsi, sūda gabals no mutes tev kritīs!" Otrs sacīja: "Un tik nesmuka tu paliksi, ka netiksies ne acis tev uzmest!"

Trešais sacījis: "Un beidzot ar zirgiem tevi saraustīs gabalos, tā tava nāve!"

Šī pasmējusies par tādiem bezgožiem un steigusies neticēdama mājā. Bet pārnāk mājā - būs gan jāsāk ticēt. Ik vārdu runā, ik sūda gabals laukā, un vaigs, tas palicis tik tumšs, tik krunkaiņš, kā simtgadu vecenei.

Bet pamāte šo nelaimi uzgrūda pameitai, tā esot iestāstījusi, lai iet lai iet ūdeni smelt Bet, āre, ko nu iesmēla!

Un no tās dienas viņa ienīda pameitu vēl niknāki: ne ēst deva, nekā, greizi vien skatījās.

Bet drīz pameitu atpestīja brūtgāns, stalts tēva dēls. Tas, tā kā rītu, solījās pakal jāt.

Bet tā kā šodien, pamāte izjauca kāzas: aizkrāpa pameitu uz jūtas malu un iegrūda ūdenī, cerēdama: "Nu viņš pameitas vietā paņems manu meitu!"

Tomēr atkal izjuka cerības, neņēma vis; bet solījās tikām pameitu meklēt, kamēr atradīšot dzīvu, vai mirušu Meklēja, meklēja veselu gadu Otrā gadā atrada jūŗas līcī daiļo pameitu sveiku un veselu. Kā nebūs vesela? Labie vīri taču bija nolēmuši: "Ūdenī nebūsi noslīcināma!"

Nu pārveda mājā, nu bija kāzas; bet pamāti ar īsto meitu nosodīja bargi, ar zirgiem saraustīja.