20. A. 480. A. Bīlenšteins no Sīpeles LP, VI 822 (7. piez.).

Pamāte ikvakaru dzinusi pameitu uz avotu pēc ūdens un, ka pie avota lauvas bijušas, tām pasviedusi maizi. Atpakaļ nākdama, satikusi trīs puišus. Pirmais teicis: "Skaista esi, tūkstoškārt skaistāka paliksi!"

Otrs: "Kur vien iesi. dziesmu skaņas tevi pavadīs!" Trešais: "Ugunī nesadegsi, ūdenī nenoslīksi!"

Un nu šī pārgājusi mājā ar tādām dziesmu skaņām, ar tādu daiļumu, ka pamāte pabrīnījusies, un tūdaļ arī triekusi savu īsto meitu uz avotu. Bet tā iesmeltās cilvēka galvas pret akmeni sadauzījusi un tad, mājā iedama dabūjusi no puišiem tādu lēmumu dzirdēt: "Neskaista un melna paliksi! suņa rējienam tava balss līdzināsies, ar zirgiem tevi saraustīs!"

Bet pamāte nu par to, ka īstai meitai tik greizi nošāvies, dusmās paķērusi koku un aizdzinusi pameitu pa kaklu pa galvu uz mežu.

Labi! aizgājusi. Bet no rīta - kas ir - pamāte redz: kas Dievs tai meža malā tur laistās tur mirdz?

Sūtījusi īsto meitu raudzīt. Aiziet, ierauga dimanta pili un pameita staigā pa pili kā katra ķēniņiene. Šij nu gribētos tur ietikt; bet tās lauvas, kas vakar avotu sargājuši, stāv pils priekšā un nelaiž neviena pilī pie pameitas.

Beidzot viens ķēniņa dēls bija padzirdējis par skaisto pameitu un viņas lepno pili. Tas sūtīja ar kuģi preceniekus, lai noprecētu pameitu viņam. Labi! pameita nu brauca kuģī uz aizjūŗas zemi pie ķēniņa dēla: Bet pamāte slepeni bija iekūlusies ar savu meitu arī kuģī. Un kā nu bija jūŗā, tā šī iegrūda pameitu ūdenī un gribēja, lai kuģinieki aizvestu viņas meitu ķēniņam par brūti. Bet kamēr šie brauca. pameita sveika un vesela bija jau izkļuvusi malā, jo ūdenī noslīkt, pēc lēmuma, tā nevarēja nekad, lai cik dziļš un plašs Un ķēniņa dēls, gar jūras malu staigādams, kuģi mājā gaidīdama, piepēži sastapa pameitu un brīnījās, brīnījās par tik skaistām dziesmu skaņām, kas ap pameitu skanēja.

Viņš tūdaļ ievaicājās: "Vai tu esi tā, ko taisījos precēt, jeb kur vēl skaistāka man gaidāma?"

Nu pameita neslēpusi, izstāstījusi visu, kā noticis. Labi! Pārbraucis kuģis, te pamāte ar savu melno meitu pretim: te nu esot ķēniņa brūte! Bet ķēniņš par tādu suņa rējienu, par tādu pamātes nekaunību tik dikti saskaities, ka uz pēdām abas, gan meitu, gan māti, licis ar zirgiem saraustīt. Bet daiļo pameitu apņēmis par sievu un dzīvojis laimīgi.