21. A. 480. L. P. Džūkstē -Pienavā. LP. 1, 62.

Kādai mātei ir divi meitas: viena īsta, otra pameita. Ar pameitu pamāte ļoti bargi apietas. Pamātes mājas tuvumā, turpat mežā, bij tā saukts svētais avots. Šo avotu sargā visi meža zvēri. Katru, kas pēc ūdens iet, meža zvēri saplosa; retajam tik kādreiz izdodas zagšus ūdeni dabūt.

Reiz pamāte atkal uz pameitu dusmīga. Viņa grib pameitu nomaitāt un tādēļ sūta nakti uz svētīto avotiņu pēc ūdens. Nabadzīte iet raudādama. Te tai piestājas mežmalā vecs vīriņš un mierina, lai neraudot. Viņš iedod meitiņai maizes klincīti (kampiņu) un piesaka. lai zvēriem tik dodot maizi paost, tad it nekā nedarīšot. Tā arī notiek, nāk šādi zvēri, nāk tādi zvēri, paož klincīti nn aiziet. Pameita netraucēta noiet pie avotiņa un smel: bet kādi brīnumi! - iesmeļ pliku cilvēka pauri. Viņa nomazgā pauri. noglauda un tad lēni noliek uz avotiņa malu sacīdama: "Diezin, kādi zvēri to godīgo galviņu saplēsuši!"

Nu pameita smeļ otrreiz, bet atkal uzsmeļ tādu pašu pauri. Ar šo tāpat dara. Nu smeļ trešo reiz, bet atkal uzsmej tādu pašu pauri. Ar trešo tā tāpat dara. Ceturto reiz pameita uzsmel tīru ūdeni un taisās uz māju iet. Te trīs vīri stāv tai priekšā un saka: "Daiļa esi, desmitreiz daiļāka paliksi, labā nāvē mirsi, zelta matus līdz zemei dabūsi un zelta dzīvē kļūsi."

Pameita nu Pāriet mājā un izstāsta, ko piedzīvojusi. Pamāte tūdaļ sūta savu īsto meitu. lai tā arī laimes sagrābtos. Tā iet smiedamās un satiek to pašu vīriņu. Vīriņš prasa: "Meitiņ, kur tu iesi?" '

"Kam tev vajaga zināt?"

"Nu, nu, meitiņ, nerunā tik rupji. Še tev maizīte, ja nāk kāds zvērs, tad dod tikai paost."

Viņa pakampj no vecīša maizi un aiziet laimīgi pie avotiņa. Ūdeni smeļot iesmeļas pliks cilvēka pauris. Viņa pakampj pauri un dusmīgi aizmet pa gabalam. Nu smeļ otru reiz, bet iesmeļ atkal pauri.

"Sasper velns, ko tu tu kulies!" tā melna no dusmām aizsviež pauri. Nu smeļ trešo reiz un iesmej atkal pauri. Tagad īstā meita nokrīt gar zemi un raud aiz dusmām. Ceturto reiz iesmeļas skaidrs ūdens, un smēlēja griežas uz māju. Te gadās trīs vīri tai priekšā un saka: "Nejauka tu esi, desmitreiz nejaukāka būsi, mati tev noies un pliku pauri tu dabūsi, uguns grēkā tu mirsi!" .

Īstā meita pāriet mājā un dabū pliku pauri. Cik briesmīga un nejauka tā tagad izskatījās! Pamāte ņem pameitu priekšā, ka tā par avotiņu melojusi, un izgrūž nabadzīti nakts vidū pa durvim laukā. Pameita raudādama apguļas dārzā pie tēva ābelītes. No rīta pamātei jāsaņem rokas. Pie ābeles gadījusies liela zelta pils ar lauvām pie durvim. Lauvas pameitu sargā uz katru soli no pamātes niknuma. Pilī bez tam vēl zelta gulta, zelta galdiņi un pameita staigā pa istabām zelta apģērbā. Otrā, trešā dienā sadzird par brīnuma pili ķēniņa dēls. Tas brauc raudzīt un apprec pameitu; bet īstā meita nekad neapprecējās. Un kas tad lai arī plikpauri precētu?