22. A. 480. 510 A. F. Ankipāns no 90 g. veca J. Masaļa Ludzas apr. Mikalavas pag. Kultūras balss kr.

Dzīvoja vīrs ar sieva un viņiem bija viena maza meitenīte. Reiz sieva saslima un nomira, un meitenīte palika bārenīte. Pēc neilga laika vīrs apprecēja citu sievu, kuŗai bija pašai sava meitene. Šī otra sieva bija ragana, kas pameitu pavisam nevarēja ieraudzīt, bet savu meitu lutināja par daudz.

Reiz ragana sūta pameitu uz upi dziju grīztes mazgāt, piekodinādama: "Izmazgā tu man visas grīztes; bet ja tu kādu pazaudēsi, tad arī tev pašai būs gals klāt."

Bārenīte arī aiziet grīztes mazgāt un izmazgā visas; bet kad sāk grīztes skaitīt, tad vienas trūkst. Tad viņa atnes nomazgātās grīztes uz māju un parāda pamātei. Redzēdama, ka vienas grīztes nav, ragana sāk to bārt un sist un vēl piedraud: "Ja tu tās grīztes nedabūsi, tad tu dzīva nepaliksi."

Bārenīte aizskrien tūlin atpakaļ uz upi grīzti meklēt. Pieskrējusi pie upes, viņa satiek ganus un vaicā: "Vai neredzējāt manu grīzti?"

Gani atbild: "Mums ir tā grīzte, atgriez mūsu aitas, tad dabūsi."

Meitene steigšus atgriež aitas un nāk pie ganiem atpakaļ. Bet nu šie saka: "Mums grīztes nav!"

Meitene raudādama skrien tālāk, kamēr pieskrien pie cita aitu pulka. Viņa vaicā aitu ganiem: "Vai neredzējāt manu grīzti?" Gani atbild: "Redzējām gan, tik pagriez mūsu aitas, tad mēs atdosim grīzti."

Meitene pagriež aitas, nāk atpakaļ un prasa ganiem savu grīzti. Gani atbild: "Mums nav grīztes."

Meitene sāk vēl vairāk raudāt, skrien tālāk un pienāk pie trešā aitu pulka. Viņa prasa aitu ganiem: "Vai neredzējāt manu grīzti?"

Gani atbild: "Redzējām gan, tikai pagani drusku aitas, tad atdosim grīzti."

Meitene gana, gana, tad atnāk atkal pie ganiem un prasa savu grīzti. Gani saka: "Mums nav grīztes."

Meitene sāk stipri raudāt un skrien atkal projām. Gani sauc viņai no pakaļas : "Nāc atpakaļ, mēs atdosim grīzti."

Kad meitene atgriežas, tad gani liek tai upē nomazgāties. Meitene arī nomazgājas un nu paliek tik skaista, kādas otras meitas vairs nav pasaulē. Tad meitene dabūj savu grīzti un steidzas uz māja. Pie otra aitu pulka nonākot, gani tai dāvina skrīnīti un pamāca: "Ņem šo skrīnīti un paglabā to pie tā ozola, kas aug tīruma gaiā, bet pamātei nedod! Kādu drēbju jeb kurpju tev tikai vajadzēs, visas tādas būs tai skrīnītī."

Meitene sirsnīgi pateicas ganiem, iet tālāk un nonāk pie pirmā aitu pulka. Gani te viņai iedāvina atslēgu, ar ko aizslēgt to skrīnīti. Bārenīte pateicas par dāvanu, steidzas uz māju un noslēpj savu skrīnīti pie ozola. Mājā pārnākot, pamāte tai tūlin bargi uzprasa: "Vai atradi grīzti?"

"Atradu," bārenīte atbild un atdod grīzti pamātei.

Pamāte nevar vien nobrīnīties, cik pameita skaista palikusi. Sāk vira prasīt un taujāt, bārenīte arī visu izstāsta! Pamāte nu steigšus vien sūta arī savu īsto meitu uz upi dzijas mazgāt. Mātes meita arī ar prieku aiziet, paskalo drusku dzijas un atstāj tīšām vienu grīzti upē. Tad viņa nāk uz māju, bet māte to tāpat aizsūta, lai meklējot pazaudēto grīzti. Mātes meita aiziet uz upi. satiek pirmos ganus un prasa: "Vai redzējāt manu grīzti?"

Gani atbild: "Pagani aitas, tad mēs atdosim grīzti." Mātes meita atcērt rupji: "Man nav vaļas."

"Viņa aiziet pie otriem ganiem un prasa: "Vai redzējāt manu grīzti?"

Gani atbild: "Pagani aitas, tad atdosim." "Man nav vaļas," meita atkal atcērt.

Mātes meita aiziet pie trešiem ganiem un prasa: "Vai redzējāt manu grīzti?"

Gani atbild: "Pagriez mūsu aitas, tad atdosim."

Šī tik nolamā ganus un aiziet projām. Tad gani sauc to mīļi atpakaļ un šī arī tūlin atnāk. Bet nu gani jēma un nopēra šo ar rīkstēm. Tad viņa aizbēg pie otriem ganiem, kuŗi tāpat viņu nopeŗ. Tāpat dara arī pirmie gani un aizdzen mātes meitu ar suņiem projām. Tā viņa atnāk pie mātes, sasista vienos zilumos.

Atnāk svētdiena, bārenīte izjem no sava skrīnīša skaistas drēbes, apģērbjas un aiziet, nevienam nezinot, uz baznīcu. Tur to ierauga ķēniņa dēls, un viņam tā ļoti patīk. Bet bārenīte drīz vien iziet no baznīcas, un neviens nezina, kur viņa palikusi. Mājā pārbraucis, ķēniņa dēls nevarēja aizmirst skaisto bārenīti un tik vien domāja, kā nu atkal varētu to redzēt.

Otrā svētdienā bārenīte apģērbjas vēl skaistākās drēbēs, aiziet uz baznīcu un nostājas tai pašā agrākā vietā. Ķēniņa dēlam nu viņa vēl vairāk iepatīkas; bet bārenīte atkal iziet no baznīcas, nevienam nemanot. Mājā pārbraucis, ķēniņa dēls ne vairs ēd, ne dzeŗ, par viņu vien vairs domā. Viņš liek baznīcā to vietu noliet ar sveķiem, kur bārenīte stāvējusi, lai viņa nevarētu vairs tik ātri aizbēgt.

Trešā svētdienā bārenīte apģērbj viskaistākās drēbes un kurpes, aiziet uz baznīcu nostājas atkal vecā vietā. Bet projām bēgot, vira šoreiz netiek tik drīz no vietas nost un atstāj vienu kurpi, kas pieķērusies pie sveķiem. Ķēniņa dēls nu paņem skaisto kurpi un nu meklē pa visu savu valsti to jaunavu, kam šī kurpe derētu, bet nevar nekur tādas atrast.

Pēdīgi ķēniņa dēls nonāk arī bārenītes pamātes mājā. Ragana jau pie laika pabāž savu pameitu kūtī apakš siles, lai neviens to neredzētu. Ienāk ķēniņa dēls un prasa: "Vai te nav tādas jaunavas, kuŗai derētu šī kurpe kājā?"

"Ir, ir!" ragana pasteidzas atbildēt un atsūta savu īsto meitu. Bet mērījot, mātes meitas kāja izrādās par lielu. Māte pajem asu nazi, apgriež meitai kāju un saka, lai mērījot vēl, agrāki neesot pareizi nomērījuši. Mērī otreiz, bet nu ir kāja par mazu, jo māte bija par daudz nogriezusi.

Ķēniņa dēls saka: "Tev vajaga būt vēl otrai meitai." Ragana liedzas un saka, ka neesot. Nu sāk meklēt pa visām malām, kamēr beidzot arī atrada bārenīti. Tai nu kurpe bija kā uzlieta, ne lielāka, ne mazāka. Ķēniņa dēls tūlin pazina skaisto bārenīti, apprecēja to un dzīvoja laimīgi.

Ragana ar savu meitu dzīvoja trūkumā un nabadzībā, kamēr abas nomira.

Piezīme. Pasaka atstāstīta rakstu valodā. P. Š.