23. A. 480. Teicējs A. Taločko Sakstagala pag.

Vīnam medinīkam nūmyra sīva un jei atstuoja mozu meitu. Medinīks beja vēl jauns un apsaprecēja ar ūtru sīvu. Pēc kaida laika pīdzyma ūtrai sīvai meita un tik nasmuka, ka tāvs nazcik reižu teicja sīvai: "Muna pyrmuo meita tūmār smukuoka par ūtru !"

Tys napatyka sīvai, un viņa nu dusmem gribēja kaut kai jū nūnuovēt. Vīnā dīnā, kad medinīks beja mežā, viņa pajēmja buorenīti nūsyta, tad aiznesja jū pi okas un īsvīdja tur, bet paša atskrēja un suoka rauduot, ka meita īkrita okā. Kad atnuocja veirs un dabuoja zynuot, kas nūtyka, jis tyulen atskrēja pi okas un vylka meitu. Meita vēl beja dzeiva. Pamuote nu bailem nazynuoja kū darīt. Pameita pīnuocja jai kluot un klusiņam teicja: "Muot, nasabeist, es tāvam nasacīšu, tykai tu cytā reizē tai nadori."

Muotei kaut kauns beja, bet tūmār viņa naticēja buorenītei un nu bailēm, ka viņa var kaut kad pasaceit tāvam, īdevja jai paēst un ēdinī īlyka gifti. Pameita naēdja un atdevja muosai, kura tikkū atnuocja nu meža un muote vēl juo naredzēja. Muosa tyuleņ apēdja tū, kū īdevja, jai buorenīte. Muosa nyu gulēja nadzeiva. Kad muote atskrēja un suoka rauduot, ka buorenīte nūzuolēja juos meitu, tāvs prasīja: "Kuopēc tu tai darīji?"

Buorenīte jam atbildēja: "Tuopēc, ka viņa tū man īdevja ēst, es-nazynuoju, ka tur beja gifts un atdevu jai. Te es naasmu vainīga."

Tai jei izstuostīja tāvam vysu, kū pamuote ar jū darēja un tāvs vaicuoja: "Kuopēc tu beji dzeiva, kad jei nūsyta tevi?" Meita atbildēja: "Tuopēc. ka kad jei mani syta, es apsamešu par nadzeivu un viņa nu bailem kai dreižuok mani kaut kur nūglobuotu, cikom tu atnuoci, īsvīdja okā. Tai kai tur nabeja tik dziļi, es stuovēju un gaidīju, kad tu atskrīsi un izjemsi mani nu akas."

Pamuote, tū dzierdēdama, nūkrita uz zemes un palyka nadzeiva. Medinīks ar sovu meitu vēl ilgi dzeivuoja.