Bārenīte un mātes meita pirtī. A.

 

1. A. 480. Z. Jankovskis Jelgavas apkaimē, A. Bīlenšteina kr. LP, VI 824 (9).

Vienai mātei bija divi meitas: īstā un pameita. Īstā meita tai bija mīļa, bet pameita netīkama.

Reiz viņa sūtīja pameitu pirtī linus sargāt. Bet pameitai bija trīs lopiņi: sunītis, kaķītis, gailītis, tos viņa paņēma līdz biedros. Nogājusi pirtī, paēda vakariņas pati, paēdināja ir lopiņus; uztaisīja gultu pašai, uztaisīja ir lopiņiem un tad visi gāja gulēt. Gulēja, gulēja, te ap pusnakti velns klāt ar tādu troksni, ka zeme vien rībēja, un sauca, pie durvim dauzīdamies: Meit, meit; meit, laid' man' iekšā!"

Bet šī vaicāja lopiņiem: "Sunīti, kaķīti, gailīti, vai laidīšu iekšā?"

Tie atbildēja: "Nelaid, slikti būs!"

Pa brītiņam velns dauzījās otrreiz: "Meit, meit, meit, laid mani iekšā?"

Šī vaicāja lopiņiem: "Sunīti, kaķīti, gailīti, vai laidīšu iekšā?" Tie atbildēja: "Nelaid, slikti būs!"

Pa brītiņam velns dauzījās trešreiz: "Meit, meit, laid man iekšā "

Šī vaicāja: "Sunīti, kaķīti, gailīti, vai nu laidīšu iekšā?" Tie atteica: "Laid!"

Labi! ielaida. Velns ienāca pirtī un tūlin atkal: "Meit, meit, meit, pūt uguni!"

Bet pameita vaicāja lopiņiem: "Sunīti, kaķīti, gailīti, vai pūtīšu uguni?"

"Nepūt, slikti būs!"

Pa brītiņam velns atkal: "Meit, meit, meit, pūt uguni!" Šī vaicāja: "Sunīti, kaķīti, gailīti, vai pūtīšu?" "Nepūt, slikti būs!"

Atkal pa brītiņarn velns trešreiz: "Meit, meit, meit, pūt uguni!"

Šī vaicāja: "Sunīti, kaķīti, gailīti, vai nu pūtīšu?" Pūt!"

" Labi! iepūta uguni. Bet kad uguni iepūta, velns atkal: "Meit, meit, meit, dod man ēst!"

Pameita vaicāja lopiņiem: "Sunīti, kaķīti, gailīti, vai došu ēst?"

"Nedod, slikti būs!"

Pa brītiņam velns atkal: "Meit, meit, meit, dod man ēst!"

Šī vaicāja: "Sunīti, kaķīti, gailīti, vai došu ēst!" "Nedod, slikti būs!"

Atkal pa brītiņam velns trešreiz: "Meit, meit, meit, dod man ēst!"

Šī vaicāja: "Sunīti, kaķīti, gailīti, vai nu došu ēst?" Dod!"

Labi! iedeva ēst. Bet kad bija paēdis, velns atkal: "Meit, meit, meit, nomauc man zābakus!"

Pameita vaicāja lopiņiem: ,,Sunīti, kaķīti, gailīti, vai maukšu zābakus tam?"

"Nemauc, slikti būs!"

Pa brītiņam velns atkal: "Meit, meit, meit, nomauc man zābakus!"

Šī vaicāja: "Sunīti, kakīti, gailīti, vai maukšu zābakus tam?" "Nemauc, slikti būs!"

Atkal pa brītiņam velns trešreiz: "Meit, meit, meit, nomauc zābakus man!"

Šī vaicāja: "Sunīti, kaķīti, gailīti, vai nu maukšu?" Mauc!"

Labi! nomauca zābakus. Kad nomaukusi zābakus, velns atkal: "Meit, meit, meit, taisi man gultu!"

Pameita vaicāja lopiņiem: "Sunīti, kaķīti, gailīti, vai taisīšu gultu?"

Netaisi, slikti būs!"

Pa brītiņam velns atkal: "Meit, meit, meit, taisi man gultu!"

"Netaisi, slikti būs!"

Atkal pa brītiņam velns trešreiz: "Meit, meit, meit, taisi man gultu"

Šī vaicāja: "Sunīti, kaķīti, gailīti, vai nu taisīšu gultu?" Taisi!"

Labi! uztaisīja gultu. Kā uztaisīja gultu, velns atkal: "Meit, meit, meit. nāc manim klāt gulēt!"

Šī vaicāja lopiņiem: "Sunīti, kaķīti, gailīti, vai iešu klāt gulēt?"

"Neej, slikti būs!"

Pa brītiņam velns atkal:" Meit, meit, meit, nāc klāt gulēt!" Šī vaicāja: "Sunīti, kaķīti, gailīti, vai iešu klāt gulēt?" "Neej, slikti būs!"

Atkal pa brītiņam velns trešreiz: "Meit, meit, meit, nāc klāt gulēt!"

Šī vaicāja: "Sunīti, kaķīti, gailīti, vai nu iešu klāt gulēt?" "Ei

Labi! gāja klāt gulēt. Bet nu velns iesāka pameitu žņaugt un mocīt. Tad pameita iebrēcās: "Sunīti, kaķīti, gailīti! sunīti, kaķīti, gailīti!"

Tūdaļ sunītis rēja, kaķītis ņaudēja, gailītis dziedāja un velns

kā sprukstiņš aizspruka projām, atstādams ratus ar pāris melniem zirgiem, ar naudu, gan sudraba, gan zelta.

No rīta, kad pameita piecēlās, tā iesēdās ratos ar visiem trim lopiņiem un brauca pie pamātes, ka vizēja vien. Pamāte, tādus dārgumus redzēdama, sagaidīja pameitu laipni un nezināja, kā cienāt, kā godināt.

Bet otru vakaru pamāte sūtīja savu īsto meitu pirtī linus sargāt un iedeva arī sunīti, kaķīti, gailīti līdz. Nogājusi pirtī, tā paēda vakariņas pati, bet lopiņiem tikai tādu garoziņu pasvieda. Pēc vakariņām uztaisīja gultu sev pašai, bet lopiņiem netaisīja nemaz. Tad aizgāja gulēt. Gulēja, gulēja - ap pusnakti velns ar tādu troksni klāt, ka zeme vien rībēja, un dauzās pie durvim un sauc: "Meit, meit, meit, laid man' iekšā!"

Šī vaicāja lopiņiem: "Sunīti, kaķīti, gailīti, vai laidīšu iekšā?" Tie atteica: "Laid! Ne tu mums paēst devi, ne tu mums mīkstu guļas vietu taisīji!"

Šī ielaida. Ienāca iekšā, velns atkal: "Meit, meit, meit, uguni pūt!"

Šī vaicāja lopiņiem: "Sunīti, kaķīti, gailīti, vai pūtīšu uguni?" "Pūt! Ne tu mums paēst devi, ne tu mums mīkstu guļas vietu taisīji?"

Šī iepūta. Kā iepūta uguni, velns atkal: "Meit, meit, meit, dod man ēst!"

Šī vaicāja lopiņiem: "Sunīti, kaķīti, gailīti, vai došu ēst?" "Dod! Ne tu mums paēst devi, ne tu mums mīkstu guļas vietu taisīji!"

Šī iedeva ēst- Paēdis labi, velns atkal: "Meit, meit, meit, nomauc zābakus man!"

Šī vaicāja lopiņiem: "Sunīti, kaķīti, gailīti, vai maukšu zābakus tam ? "

"Mauc! Ne tu mums paēst devi, ne tu mums mīkstu guļas vietu taisīji!"

Šī nomauca. Bet līdz nomauca zābakus, velns atkal: "Meit, meit, meit, nāc klāt gulēt!"

Šī vaicāja lopiņiem: "Sunīti, kaķīti, gailīti, vai iešu tam klāt gulēt?"

"Ej! Ne tu mums paēst devi, ne tu mums mīkstu guļas vietu taisīji!"

Šī gāja klāt gulēt. Bet līdz labi apgulās, velns iesāka žņaugt. Nu sauca gan uzsaukdama: "Sunīti, kaķīti, gailīti, sunīti, kaķīti, gailīti!" bet lopiņi ne rēja, ne ņurdēja, ne arī dziedāja.

Un tikām velns saimnieces meitu tur mocīja, kamēr nabadzīte par pelnu čupu palika; bet ādu, to jau priekšlaiku bija norāvis un izžāvis uz sētas, lai kalst.

No rīta saimniece, īstās meitas ādu ieraudzījusi, teikusi:

Redzi, redzi, kā mana meitiņa smuki rēgojas: zelta treses izstiepusi pār sētu!"

Bet kad aizgāja un tādas briesmas ieraudzīja, tad saimniece tik dikti sabaidījās, ka turpat pie pirts durvim nomira.

Piezīme. R. Vulfs no Ūziņiem piesūtījis Lerchim -Puškaitim variantu (VI, 524. piez.), kur pamāte sūtījusi pameitu pirtī gulēt". Pameita aizgājusi ar suni, kaķi un gaili. "Velns sacījis ienākdams: "Nomauc man zābakus!" Šī nomaukai, bet tā tūlin gailis iedziedājies, un velns pa kaklu, pa galvu aizprucis. atstādams pameitai zirgus, ratus un pilnu maisu zelta naudas aiz durvim." P. Š.