4. A. 480. E. Rezevskis Irlavas apgabalā. LP, IV, 160 (33. 1).

Vienai mātei divas meitas: īstā meita un pameita. Īsto meitu māte visādi lutināja, bet pameitu nevarēja ne acu galā ieredzēt. Reiz māte bija apmanījusi, ka pirtī velns ieviesies. Un ko nu tā izgudro? Viņa vienu nakti sūta tīši pameitu pirtī gulēt, lai velns to nomāktu. Nekā darīt - pameita paņem sunīti, kaķīti, gailīti biedros un aiziet raudādama. Pirtī nabadzīte atminas, ka pamāte iedevusi vakariņu tiesai sausu garoziņu. Izvelk to pašu no kabatas un sāk grauzt. Bet sunītis, kaķītis, gailītis tik žēlīgi skatās, viņiem arī gribas ko pagrauzt. Pameita pārlauž garoziņu uz trim daļām un grib katram vienu gabaliņu atdot. Te izskrien pelīte, tai arī gribas pagrauzt. Nekā darīt - jālauž garoziņa uz četrām daļām un jādod arī pelītei; pašai vairs nekā nepaliek.

Ap pusnakti viens dauzas pie pirts durvim, tas bija pats velns. Pameita prasa: "Suņīti, kaķīti, gailīti, pelīte; vai laidīšu iekšā?" Sunītis, kaķītis, gailītis, pelīte atbild: "Nelaid vis!"

Pēc laba brīža dauzās atkal.

"Sunīti, kaķīti, gailīti, pelīte, vai laidīšu iekšā?" "Vēl ne, bet drīzi ja!"

Pēc brīža dauzās atkal.

"Sunīti, kaķīti, gailīti, pelīte, vai laidīšu iekšā?" "Laidi, laidi, bet eji labi gausi!"

Pameita iet, cik gausi vien varēdama un attaisa durvis. Velns ienāk pirtī: lai taisot viņam guļu! Pameita sāk velnam guļu taisīt, bet labi gausi: pa vienam salmiņam vien ņem, pa vienam saimiņam vien liek. Kamēr šī čubinās, velns uzkāpis uz lāvu un skaita naudu. Pēc liela liela laika nauda izskaitīta un guļa arī uztaisīta. Velns sastumj naudu čupā un uzsauc pameitai, lai nākot klāt gulēt. Bet tai pašā brīdī gailītis iedziedas: ķiķerikū! un tā velns, klupdams, krizdams, nezin kur pazūd un visa nauda paliek uz lāvas. Pameitai aizgāja līdz brokastam, kamēr lielo naudas kaudzi sagodīja. Pēc brokasta pamāte smiedamās nāk uz pirti paskatīties, kā velns pameitu saplosījis; bet sunītis izskrien no pirts pamāti riet: "Kiv., viv, viv! vedīs mantiņu vizēdami!"

Pamāte iespeŗ sunītim ar kāju pa degunu, sacīdama: "Še, krupi, še! vedīs kauliņus grabēdami!

Ieiet nu pirtī - kad tevi visi brīnumi! - pameita gluži vesela un vēl tāda kaudze naudas, ka ne panest nevar.

To redzēdama, pamāte prom pie īstās meitas: lai taisoties gatava, lai ņemot baltmaizi vakariņām līdz, lai nesot spilvenus un lai guļot nākamu nakti pirtī., tur esot laime bez gala, tur dabūjot naudu bez apziņas. Tai maitai tas bija kā sviests uz maizi - palēkdama vien aizgāja ar sunīti, kaķīti, gailīti uz pirti. Metās tumšs, sāk vakariņas ēst: sunītis. kaķītis, gailītis arī gribētu no baltmaizes - šī nedod. Izlien pelīte, tai arī ne. Nu, nekas! Lopiņi apgulstas apakš lāvas un nesmilkst nemaz par viņas cieto sirdi.

Ap pusnakti viens dauzās pie durvim, tas bija pats velns. Un tā īstā meita nemaz nociesties vairs, tūlin skriet durvis atvērt.

Sunītis, kaķītis, gailītis gan lūdz, lai vēl neverot; bet šī iespēŗ ar kāju sunītim pa degunu, tā ka sāk asinis tecēt, un atver. Velns ienāk pirtī: lai taisot viņam guļu! Šī mudīgi mudīgi steidz guļu taisīt, jo domā, ka tad naudu vēl vairāk dabūšot, un necik ilgi guļa gatava!

Velns ieguļas un uzsauc īstai meitai, lai nākot klāt gulēt. Šī līdz ko apguļas, velns saplosa īsto meitu gabalos: ādu uzsvieda pār kārti, rumpi iemeta baļļā, galvu pirts lodziņā un tad nezin, kur pats palika, kur ne.

No rīta itin agri māte šauj uz pirti skatīties, cik naudas labai meitiņai būs. Pirts lodziņā tā ierauga galvu.

"Vai re, mans luteklītis nevar ne sagaidīt mani; izbāzusi pa lodziņu galvu un smej vien!"

Bet tai pašā brīdī sunītis izskrien no pirts pamāti riet: "Ķiv! viv! viv! vedīs kauliņus grabēdami!"

"Se, krupi, se! vedīs mantiņu vizēdami!"

Tomēr neveda vis mantiņu vizēdami - paskatās: vai! velns luteklīti noplēsis.