6. A. 480. K. Corbiks no V. Beķera Jelgavā uzrakstījis ar turienes izrunas savādībām.

Vienai pamātei bija īstā meita un sērdienīte. Abas bija skaistas. Pamāte neieredzēja sērdienītes un to nicināja. Sērdienīte mīļoja dzīvniekus, bet īstā tos spēra ar kājām un neieredzēja. Sērdienītei bija sunīts, kaķīts un gailīts, kuŗus tā kopa un mīļoja.

Vienu reiz pamāte gribēja sērdienīti nonāvēt, un tāpēc to vakarā sūtīja uz pirti. Sērdienīte nosēžas pie ratiņa un vērpj, Sunīts, kaķīts un gailīts sēž tai blakus. Te, kā pulkstens desmit, pie durvim viens klauvē un rūc: "Laid iekšā!"

Sērdienīte prasa sunītim, kaķītim un gailītim : "Sunīt, kaķīt, gailīt, vai būs laist iekšā?"

Nē, nelaid!" tie atbild.

Klauvē otru reizi. Sērdienīte tāpat: "Sunīt, kaķīt, gailīt, vai būs laist iekšā?"

Nē, nelaid!"

Klauvē trešo reizi. Sērdienīte prasa: "Sunīt, kaķīt, gailīt, vai būs laist iekšā?"

"Ja, laid."

Ienāk vells tūlin uz lāvas augšā un sauc: "Nāc klātgulēt!" "Sunīt, kaķīt, gailīt, vai būs iet klātgulēt?"

"Nē, neej!"

Pēc kāda laika vells atkalsauc: "Nāc klātgulēt!" "Sunīt, kaķīt, gailīt, vai būs iet klātgulēt?"

"Nē, neej!"

Pēc kāda laika vells sauc trešo reizi: "Nāc klātgulēt!" "Sunīt, kaķīt, gailīt, vai būs iet klātgulēt?"

"Ja, ej!"

Nu šī arī pieiet. Pēc kāda brītiņa, kad vells iesnaudies, sunīts, kaķīts un gailīts saceļ traci: sunīts rej, kaķīts ņaud, gailīts dzied vells domā, ka nu jau rīts un ļaudis kājās, plūkš! pa darvim ārā, tā ka aizmirsa pat naudas maisu.

Otrā dienā iet pamāte un redz: sērdienīte sēž pie ratiņa vērpj, bet kaktā naudas maiss: Nu ir sērdienīte bagāta.

Pamāte apskauž sērdienīti, un vakarā sūta arī savu meitu uz pirti gulēt. Arī šī tagad nu paņem sunīti, kaķīti un gailīti līdzi. Kā tad! tiklīdz pulkstens desmit, vells dauzās pie durvim.

"Vai laist?" prasa īstā meita.

Ja, laid!" atbild sunīts, kaķīts un gailīts.

Ienāk vells - un uz lāvas augšā. "Nāc pie manis klātgulēt!" Vai iet?"

"Ja, ej!" atbild sunīts, kaķīts un gailīts.

Šī arī pieiet. Bet ko nu? Vells ņem to un samučī pavisam, Rumpi uzkaŗ pirts durvīs, bet galvu iebāž pirts logā.

Otrā dienā nāk pamāte un redz pa gabalu, ka meita stāv jau loga un gaida viņas, lai varētu naudas maisu pārnest mājā. Bet tavu brīnumu! viņas meita beigta. Neko darīt, iet mājā un raud.

No tā laika pamāte sāka mīlēt sērdienīti.