9. A. 480. Pogu Jānis, Bechmanis, Bramberģniekos. LP, VI, 824 (9. piez.).

[Māte, kas bijusi ragana,] sūtījusi pameitu pirtī gulēt. [Pameita arī gājusi un paņēmusi suni, kaķi un gaili līdz.] Atnācis velns un saucis: "Meit, meit, laid mani iekšā!"

Viņa prasījusi sunītim, kaķītim un gailītim, bet tie divreiz atbildējuši: "Nelaid!"

Trešo reiz viņa atvērusi durvis. Nu velns ienācis: "Meit, meit, klāj gaidu!"

Lopiņi divreiz teikuši, lai neklājot, trešo reizi, lai klājot. Velns saēdies labi un teicis: "Meit, meit, nāc klāt gulēt!"

Lopiņi divreiz teikuši: "Neej!", bet trešo reizi suns sācis riet, kaķis sprauslāt, gailis dziedāt - velns sabijies, aizskrējis kā traks prom, atstādams naudu un mantu turpat.

Rītā pameita rādījusi savu bagātību pamātei, kas tai brīdī vārījusi putru. Tā tikām brīnījusies, brīnījusies, kamēr aiz brīnumiem gluži netīši iemērkusi savu gaŗo degunu putras katlā un noplaucējusi.

Otrā naktī māte vairs nelaidusi vis pameitu, bet sūtījusi savu luteklīti pirtī gulēt.

Atnācis velns un dauzījies pie durvim, bet lopiņi teikuši : "Nelaid!"

Pameita uzsaukusi: "Mūdži, krupji, pirts kaktā!" Velns klātgulēdams tad saplosījis lutekli.

Rītā ragana paņēmusi lielu maisu pa pleciem un gribējusi palīdzēt luteklei zeltu pārnest; bet atradusi meitiņu nodīrātu, ādu uz krāsns un galvu lodziņā.