Bārenīte un mātes meita pirtī. A.

 

10. A. 480 L. P. Džūkstē - Pienavā. LP, I, 45.

Kādai mātei ir divas meitas: viena īsta, otra pameita. Īstajai meitai bijušas labas dienas, bet pameitai gŗūtas, grūtas.

Reiz pameitai naktī jāiet uz pirti linus sargāt. Viņa paņem sunīti, kaķīti līdz un aiziet. Ap pusnakti kāds grabinās gar durvim. Pameita, to dzirdēdama, prasa: "Sunīti, kaķīti, vai laidīšu iekšā?"

Sunītis un kaķītis atbild, lai nelaižot. Pēc brītiņa atkal dauzās. Viņa prasa: "Sunīti, kaķīti, vai laidīšu iekšā?"

Sunītis un kaķītis atbild, lai nelaižot. Pēc brītiņa dauzās vēl diktāki. Viņa prasa: "Sunīti, kaķīti, vai nu laidīsim iekšā?" Sunītis un kaķītis atbild, lai nelaižot. No rīta pameita pie pirts durvim atron lielu maisu naudas. Pamātei tas grauž sirdi. Viņa nākošu nakti nelaiž vairs pameitu linus sargāt, bet sūta īsto meitu. Ap pusnakti kāds dauzās pie durvim. Īstā meita prasa: "Sunīti, kaķīti, vai laidīšu iekšā?"

Sunītis, kaķītis atbild, lai nelaižot.

"Vai jūs krupji atkāpsities!" tā paspeŗ ar kāju sunīti un kaķīti un atveŗ durvis. Bet velns tūlīt satveŗ īsto meitu un pārrauj to pa vidu. Vienu gabalu tas uzsviež uz jumta un otru iebāž pirts lodziņā. Māte nevar meitu sagaidīt, tā iet raudzīt, bet atron to pagalam. No tā laika māte pameitu labi turēja.