12. A. 480. A. Ozola Bauņu pag. J. A. Jansona kr.

Kādai mātei bijušas divas meitas: īstā meita un pameita. Īstā meita bijusi izlutināta, bet pameitai vajadzējis visus darbus darīt. Pameita aizvien ēdinājusi visus dzīvniekus, un tādēļ tie bijuši viņas draugi. Reiz pamāte sūtījusi audžu meitu uz pirti linus sukāt. Kaķītis sunītis un gailītis, kā bārenītes draugi, gājuši līdz. Tikko darbs bijis iesākts, te velns pie pirts durvim klāt, lai laižot iekšā. Meita prasa: "Sunīt', gailīt', kaķīt', vai laist velnu iekšā?"

Šie atbildējuši: "Nelaid, dumi būs!"

Meita tā prasījusi trīs reizes, kamēr biedri teikuši : laid.

Nu velns licis izvārīt putru un pēc tam uztaisīt gultu. Meita katru reizi prasījusi biedriem padomu un tie visu atļāvuši. Beidzot meitai bijis jāiet velnam līdzās gulēt. Ar draugu atļauju meita arī gājusi. Nu velns sācis meitu žņaugt. Sunītis sācis riet, kaķītis - ņaudēt, gailītis - dziedāt, un velns izbaidījies un aizbēdzis. aizmirzdams savu lielo naudas maku. Nu meita paņēmusi naudu un devusies ar saviem biedriem mājā.

Pamāte dabūjusi to zināt, sūtījusi savu meitu arī linus sukāt. Šī ņēmusi atkal sunīti, gailīti un kaķīti līdz. Pēc brītiņa velns aiz durvim saucis, lai laižot iekšā. Nu īstā meita prasījusi saviem līdznācējiem: "Vai laist velnu iekšā?"

Šie atbildējuši: "Laid, kas mums par daļu!"

Sliņķe ielaidusi ar' velnu. Nu atkārtojies viss tas pats, kas ar pameitu. Beidzot meitai jāiet pie velna gulēt. Sunītis, gailītis un kaķītis nav teikuši ne viena laba padoma. Meita nav nocietusies gaidīt, kamēr velns viņu aizskars, sākusi žņaugt velnu, lai dabūtu naudu. Nu velns saskaities, nožņaudzis meitu un saplēsis to gabalos. Ne sunītis rējis, ne gailītis dziedājis, ne kaķītis ņaudējis, bet visi klusītiņām aizgājuši.

Otrā dienā māte nākusi meitu raudzīt, bet ieraudzījusi salauztos meitas locekļus, no žēlabām nomirusi.