17. A. 480. N Rancāns Preiļos.

Vīnai rogonai beja pameita, kuru jei naīredzēja un gribēja kai navīn [kaut kā] jū nūnuovēt. Tod rogona pajēme komūleiti, nūnese jū uz pierti un lyka buorineitei sorguot. Nūhuoja buorineite uz pierti, pajēme leidza sovas vakareņas, ari pajēme ar sevi suni, kaki un gaili. Pabaruoja jūs ar sovam vakariņam, bet paša [pati] nikuo naēde. Leidza ap pusnakti atskrīn uz pierti valns ar lelu naudas maisu un suoc buorineiti kaitynuot. Tam laikam suns zam luovas suoc rīt, kakis ņaut, gailis dzīduot. Valns nūsabeist, aizskrīn prūjom un nu bailes aizmierst i naudas maisu.

Reitā atīt rogona, dūmuodama atrast tik pameitas kaulus, bet te veras, ka buorineite dzeiva un vēj lela naudas kule piertī uz luovas: "Tad ūtrā naiktī rogona pasyuta sovu meitu uz pierti komūleiša sorguot. Rogonas meita taipat pajem suni, gaili tui kaki. bet vakariņas paša apād, a suņam, gaiļam un kakeišam napamat nikuo. Otkon ap pušnakti atskrīn valns ar naudas kuli un suoc plēst rogonas meitu. Gailis, kakis un suns, palykuši olkoni, nūsagloboj zam luovas un sēd klusu. Valņs saplēš rogonas meitu; golvu aiz cakula pakar jumtā un pats aizskrīn prūjom ar vysu naudas maisu.

Atīt reitā rogona uz pierti, veras, ka tik meitas golva karinej jumtā. Sajem jū lelos dusmes uz valna, un rogona, gribādama atrībt valnam, palīk piertī. Taipat ap pušnakti atskrīn valns. Rogona kreit valnam mugurā un grib jū nūžņaugt, bet valns napasadūdas. Un tai sasatykuši div leidzaini spāki, navar vīns ūtra īveikt. Valns, kad tik aizdzīd gailis, bāg prūjom, bet ap pušnakti otkon atskrīn uz pierti, un mož vēļ tagad valns ap pušnakti kaunas ar rogonu.

Tuodēļ ir baile byut piertī ap pušnakti. Valns, kaudamīs ar rogonu, izskraida vysas piertis; navar golvuot, ka myusu piertī nava bejis kaidu reizi... Tam laikam buorineite izīt pi veira un dzeivaj laimeigi.