18. A. 480. K. Blaus Ērgļos. Brīvzemuieka kr, 127. LP, VII, II, 27, 5.

Bija māte, tai bija īsta meita un pameita. Savu īsto meitu viņa visādi lutināja, bet pameitai klājās gŗūti. Ja sestdienas vakarā citi mājinieki gāja uz pirti, tad pameitu nelaida pamāte citiem līdzi ; lai vēlāk ejmot viena pati.

Reiz, kad bārene nomazgājusies sēdēja viena pati pirtī, šuvusi un rakstījusi mēneša gaismā, atbraukuši divi kungi pie pirts trijūgā. Kungi un viņu zirgi bija izpušķojušies ar zvaigznēm pierē, bet aizjūgs bija zvaigžņains. Kungi sacīja bārenei : "Saposies, esam tavi precinieki - brauksi tūdaļ mums līdza!"

Bet bārene liedzās: "Nevaru jums bez pamātes ziņas braukt līdzi."

Ilgi satiepās bārene ar kungiem, līdz, beidzot, gailis iedziedājās un šie klupdami aizlaidās. Par visu to bārene ne vārda citiem nestāstīja.

Otrā sestdienas vakarā, kad viņa atkal pirtī sēdēja atbrauca tie paši abi kungi. Šoreiz abi bija daudz staltāki no redzes : katram kungam, katram zirgam pierē, tāpat arī uz aizjūga, laistījās mēnesis. Atkal šie uzplijās bārenei: "Posies, brauc mums līdza!"

Bet bārene atteica: "Mana nelaiķe māmuliņa mani godam un saulītei audzinājusi, - nevaru jums līdza iet."

Tiepās, tiepās, beidzot aizdziedāja gailis - kungi aizbrauca. Trešo sestdienas nakti abi kungi atkal atbrauca. Šoreiz tik viņiem, tik zirgiem pierē, tāpat arī uz aizjūga, laistījās saule. Atkal viņi uzplijās bārenei, lai līdza braucot, sacīdami : "Pie mums tev visādi labumi būs pārpilnam; pie mums tu pa saulīti vien staigāsi."

Beidzot bārene apņēmās līdz braukt. Abi kungi sāka nu viņai dāvināt visskaistākās drēbes, un katrai drēbei bija virsū saulīte. Viņi sacīja: "Ģērbies, bet iekams neesi ;apģērbusies, nepiemini domās ne laimi. ne arī sauli."

Bet bārene ģērbdamās skaita pātarus. Tiklīdz skaita pātarus, kungi ģērbj drēbes šai atkal nost. Tā nu viņi nogalējās ar bāreni diezgan ilgi. Beidzot taču pierunāja pātarus neskaitīt. Tūdaļ bārene beidza pušķoties un aizbrauca līdza. Netālu no kungu nama bārene ieraudzīja vienu veceni un veci. Tie, ieraudzījuši bāreni, priecājās, sacīdami: "Skāde, vajadzēja krāsni vēl karstāku sakurināt."

Aizveda bāreni līdz kungu namam - ieveda istabā - tur uz gaida stāvēja visādi gardumi, turpat arī laulības gulta un krāsns lai kurējās. Kamēr bārene tur pabija istabā, visa istaba sāka piepildīties ar biezu miglu. Nu noprata bārene, labi nebūs - un no istabas ārā, projām uz savu būdiņu. Mājā pamāte jautināja, kur esot bijusi, pameita izstāstīja visu: kā divi kungi šo bildinājuši, kā aizveduši, kā atpakaļ uz mājām pārskrējusi. Pamāte par visu to neteica pameitai neviena ļauna vārdiņa, nodomādama: "Pagaidi, gan es savai meitai šo laimi piešķiršu."

Otru sestdienas nakti māte sūta savu meitu uz pirti, bet šī aiz bailēm paņem bāreni biedros. Apsēdīsies mātes meita, zeķi adīdama, un gaida gaidīdama brūtgānus, bet bārene paslēpjas palāvē. Ap pusnakti atbrauc abi kungi, ieiet pirtī, vaicā pēc bārenes. Mātes meita atbild: "Nava bārenes, bet ja jums patīk, ņemat mani."

Kungi bija mierā, izgreznoja to un aizveda. Ceļā šo to pārrunājot, mātes meita izpauda, ka bārene esot bijusi palāvē

paslēpusies. To padzirdējis viens kungs, tūdaļ steidzās atpakaļ, bet neatrada vairs tur, bija jau istabā šī.

Trešā sestdienā bārene atkal šuva rakstus pirti, bet nu bija apdrošinājusies sevi: bija nolauzusi trejdeviņām adatām acis un bezacu adatas saspraudusi pirts takā. Ap pusnakti atkal atbrauc abi kungi, nobrauc līdz adatām un apstājās, sacīdami: "Tālāku nevar braukt: dzelzs kārtis ceļā. Redzēt gan redzam viņu, bet dabūt nejaudam."

Aizbrauca atpakaļ abi kungi. Drīzi pēc tam vienu rītu atrada mātes meitas lindrakus pirts lodziņā iebāztus, bet pati viņa bija pazudusi uz visiem laikiem.

Šie kungi bija velli. Viņi bija izlietājuši mātes meitu kaislībām un pēc tam izcepuši krāsnī. Bet pie bārenes viņi vairs braukt nebrauca.