19. A. 480. J. Rubenis Ērgļos.

Saimniece aizliegusi bārenīti iet reizē ar citām sievietēm pirtī. Viņa varējusi tikai tad mazgāties, kad šās jau bijušas izpērušās. Reiz bārenītei peroties un mazgājoties, piebraucis pie pirts velns ar mantu vezumu. Viņš izbēris veselu kaudzi kreļļu un pogu un pavēlējis, lai veŗot drīzi diegā. Bārenīte nu gan vērusi, bet tīšām kavējusies. Vēl iztecējusi pelīte no sienmalas un teikusi: "Meitiņ, man ar' pa podziņai!"

Bārenīte metusi arī pelei pa pogai un tā strādājot aizdziedājis gailis. Velns tūlin aizskrējis uz elli un visa manta palikusi bārenītei.

Kad nu arī mātes meita redzējusi visu šo bagātību, tad viņa gribējusi iet pēdējā pirtī. Arī saimniecei tas bijis pa prātam. Tikko nu mātes meita paliek pirtī viena, te arī uz reiz ir velns ar mantu vezumu klāt. Viņš uzkliedz, lai tik ātri ver krelles diegā. Mātes meita. arī paklausījusi velnam un sākusi naski vien vērt. Te iztecējusi pelīte un teikusi: "Meitiņ, man ar pa podziņai!"

Mātes meita saukusi: "Vecais, vecais, pele prasa pogu." Velns atņurdējis: "Svied ar akmeni." Meita arī sviedusi. Rītā māte iet uz pirti meitas lūkot un redz, ka meita izbāzusi galvu pa lodziņu it kā smietos. Piegājusi klāt viņa atrod, ka tikai vairs galva ir lodziņā - ne meitas ne mantas!