2. A. 480. Mārtiņš Starķis Lielvārdē. LP, V, 130, .

Kāda pamāte svētvakarā, gulēt ejamā laikā, raidīja savu pameitu pirtī drēbes mazgāt. Neviens nabadzītei nenāca biedros , tikai pelīte izlien no spraudziņas parunāt ar grūtdienīti.

Šī mazgā, mazgā -- piebrauc velns lepnā karītē. Pelīte saka: "Tas atbrauca tev pakaļ, bet neej līdz - atbildi: ,.Man nav kurpju, man nav zeķu, man nav goda vilnainītes!" "

Velns ienāk: lai braucot līdz!

"Brauktu, brauktu - man nav kurpju!" Velns ienes zelta kurpes: "Še!"

Pameita aun, aun, laiku gaŗumā vilkdama - uz reizi atminas: "Brauktu, brauktu - man nav zeķu!"

Velns ienes zīda zeķes: "Še!"

Pameita velk, velk tīšu čūrodamās - te atminas: "Brauktu. brauktu - man nav goda vilnainītes!"

Velns ienes dārgu vilnaini: sudraba rakstiem izraikstītu, dimanta bārkstēm, gaŗiem karuļiem nokarinātu. Nu ņems vilnaini, nu izskatīsies ilgi jo ilgi. Velns nevar vairs sagaidīt skubinās atkal; te, ķikerikū! Gailis iedziedas nojumā un velns pa kaklu pa galvu projām; neattapa ne karītē ielēkt, ne šo, ne to.

Saulītei lecot, pameita :iesēdās zelta karītē un aizbrauca kalnā, spīdēdama, mirdzēdama.

Pamāte pa logu rāda īstai meitai: "Re, brīnumi nedzirdēti - cik lepni mūsu pelnrušķe brauc! Nu, meitiņ, nākamā svētvakara tev arī jāiet pirtī drēbes mazgāt."

Labi. Otrā svētvakarā īstā meita mazgā pirts namiņā drēbes, lai bļīkst. Nekad to nebija darījusi: drēbes mazgāt! Līdz šim pelnrušķe apkopa sliņķi, bet re, šovakar sava lieta. Pa brītiņam izlien pelīte biedros pastāvēt; bet īstā meita pasper ar kāju: "Tiš, mūdži orgās pūt!"

Piebrauc velns: lai nākot karītē!

"Jā, jā - tūliņ!" šī itin priecīga atstāj sārma trauku un tečiņus vien karītē iekšā. Bet karītes durvis amplīgi vērdama klaikt! ievēra pati sev galvu un izdzisa. Velns dusmās iesvieda galvu pirts lodziņā un aizbrauca purpinādams. No rīta pamāte rāda pa logu: "Re, re, kā mana meitiņa pirts lodziņu smejas!" Bet drīzi atrada, kas īsti bija noticis.