3. A. 480. Alfreds "Pasakas" 4 (2). LP, VII II, 27, 7.

Vienam vīram nomira sieva un atstāja septiņi gadi vecu meitiņu. Vīram trūka saimniece, bija jāapprecē otra rieva. Šī bija gauži nikna un pameitai bija jāredz grūtas dienas.

Kādu gadu vēlāk viņai pašai piedzima meita. Nu pameitai dzīve palika vēl sliktāka. Visi darbi tai vienai pašai bija jāpadara, un tomēr pamāte to vēl vienmēr bāra un sita.

Tā aiztecēja vairāk gadi. Pameita, jeb, kā pamāte to sauca, pelnurušķe, bija izaugusi par ziedošu jaunavu, turpretī viņas pusmāsa, lai gan tikai vieglas dienas vien baudīja, bija gluži nesmuka un melna, kā čigāniete.

Reiz pamāte ar īsto meitu aizgāja uz pirti. Pelnurušķes tās līdzi neņēma, jo viņas turēja par kaunu ar to reizē mazgāties. Kad tās bija atpakaļ pārnākušas, tad arī pelnrušķe aizgāja mazgāties. Bija jau labi vēlu - pats veļu laiks -- nu pameitai parādījās pats velns, sacīdams: "Skaistulīte, tev jāpaliek man par sievu!"

Meita ļoti iztrūkās. Bet, ko darīt? Ar velnu jokot nevarēja. Viņa sacīja: "Cienīgs kungs! labprāt pildītu, ko vēlies, bet man trūkst brūtes apģērba un rotas."

Velns to visu īsā laikā atnesa. Drīz stāvēja meita skaistās drēbēs apģērbusies, it kā pati princese. Meita tālāk runāja: "Bet kas es par brūti? Man jau trūkst pūra?"

Arī pūru velns drīz atnesa un teica: "Nu tik nāc man līdz!" Bet mums jau nav zirgu, ar ko braukt."

Drīzi stāvēja skaisti rati pie pirts durvim un nu tā vairs nekā nevarēja izvairīties.

Patlaban kā taisījās ratos iekāpt un velns to nu būtu vedis uz savu baznīcu, elli, te gailis sāka dziedāt un velns pa kaklu pa galvu devās uz elli, atstādams pelnrušķi ar visiem lepnajiem zirgiem, ratiem un visām citām mantām.

Meitene sēdās ratos un aizbrauca uz istabu. Pie istabas durvim viņa piesēja zirgus un gāja iekšā. Pamāte domāja, ka kādi viesi atbraukuši, un nāca pameitai ļoti pazemīgi pretī, laipni sveicinādama. Bet šī devās drīz pazīstama un stāstīja, kas bija noticis.

Zināms, pamāte par pelnrušķes laimi nemaz nepriecājās, bet to apskauda un prātoja, kā savu meitu tikpat bagātu padarīt. Nākošu reizi viņa aizsūtīja savu meitu ap pusnakti uz pirti mazgāties. Drīz arī velns atnāca un vaicāja, vai negribot pie viņa par sievu iet? Šī atteica: "Gribu gan, tikai sagādā man lepnu brūtes rotu, bagātu pūru un skaistus zirgus, ar ko uz baznīcu braukt"

Velns to visu knaši apgādāja. Meita iesēdās ratos un gaidīja, kad gailis dziedāšot, bet, velti: gailis nedziedāja un velns ratos ielicis uzcirta zirgiem, rati aizripoja ar izlutināto mātes meitu uz elli.

Pamāte ilgi gaidīja savu meitu atpakaļ braucam, bet velti. Uz pirti aizskrējusi un to tur neatrazdama, viņa zināja, kas noticis, krita pie zemes un bija pagalam. Bet pelnurušķe ar savu tēvu dzīvoja daudz gadu laimīgi.