6. A. 480. Skolnieks V. Borkovskis Latgalē.

Viens jauns vīrs apprecēja vecu un bagātu sievu. Viņam sieva ātri nomira un atstāja vienu mazu meiteni. Jauns būdams, atraitnis nevarēja iztikt bez sievas un ātri vien atkal apprecējās. No otras sievas viņam bija vēl vairāk bērnu, bet nabaga bārenītes viņš vairs nežēloja.

Vienu reizi pamāte ar savām meitām un bārenīti aizgāja uz pirti. Nopērušās, viņas aizgāja, bet bārenīti atstāja pirtī un aizslēdza durvis, lai viņa tur nobeigtos. Bārenīte, palikusi pirtī viena pati, sāka raudāt. Pienāk velns pie pirts un prasa: ,,Ko tu raudi, kas tevi te ieslodzīja?"

Bārenīte atbild: "Kā man neraudāt, ka man visa kā trūkst?" Velns saka: "Ja tu gribētu nākt pie manis par sievu, tad tev nekā netrūktu."

Bārenīte atbild: "Nu, iešu ar!"

"Ja tu gribi nākt pie manis. tad saki, kā tev vajaga." Bārenīte atbild: "Man vajaga vispirms krekla."

Velns aizskrien atnes kreklu un saka: "Tagad mēs varan precēties."

Bārenīte atbild: "Vai tad es ar vienu kreklu precēšos. Dabūn man vēl skaistas drēbes, zeķes un zābakus."

Velns aizskrien un atnes sarkanu drēbi, baltas zeķes un dzeltēnus ādas zābakus. Nu velns atkal saka : "Tagad gan brauksim."

Bārenīte atbild: "Ar ko es braukšu, ka durvis aizslēgtas un zirga nav?"

Velns drīzi attaisa durvis un atved divus zirgus ar ratiem. Kad velns visu bija sataisījis, bārenīte saka: "Kā man sēsties tādos sliktos ratos ar savām skaistām drēbēm? Es tur varu saplēst savas drēbes."

Velns nu aizskrēja meklēt labākus ratus. Kamēr viņš skraidīja meklēdams, tikmēr jau sāka dziedāt gailis. Kad gailis nodziedot, tad velnam neesot vairs nekādas varas pār cilvēku.

Bārenīte aiziet gan uz sētu, bet tūlin vēl neiet istabā. Par nakti viņa pārgul pūnī, un rītā agri uzcēlusies, nāk uz istabu. Pamanījusi bārenīti tādu skaistu, pamāte nobijusies vaicāja: "Kā tu varēji izlīst no pirts? Kur tu ņēmi tādas skaistas drēbes, zābakus un zeķes?"

Bārenīte atbild: "Man pirtī Dievs iedeva." Ko tev Dievs teica?"

Bārenīte atbild: "Nekā nesacīja. Tikai pavaicāja, kādēļ es tik ilgi pirtī sēdot. Es viņam atbildēju : kā man nesēdēt, ka nav nekā ko kājās aut un mugurā vilkt. Tūlin man atnesa drēbes un zābakus un lika man izmeklēt, kas man patīk. Tā nu es paņēmu šo sarkano drēbi."

"Bet kā durvis attaisīji?"

"Mani Dievs izlaida, sacīdams: "Durvis ir piesalušas, un tu, meitiņa, nevari tikt ārā." Tad es izgāju ārā un aizgāju uz sētu."

Pamāte grib nu sūtīt savas meitas, lai tās arī atnestu dārgas mantas. Atnāk sestdiena, izkurina pirti un pamāte tagad iesloga tur savu vecāko meitu, lai gaida mantas. Viņas meita sēd, sēd pirtī un klausās, ka kas atskrien pie pirts un prasa: "Ko tu te gaidi?"

Meita atbild: "Dievu gaidu, lai man mantas dotu."

Velns saka: "Nāc pie manis par sievu, tad es tev došu, ko prasīsi."

"Ja tu man dosi, tad es iešu pie tevis par sievu." Velns saka: "Ko tu prasīsi?"

"Es gribu, lai tu man dotu skaistas drēbes, zābakus un zeķes."

Velns ātri aizskrien un dabūn visu, kas prasīts. Nu jau jābrauc ar velnu uz kāzām -- neko nevar darīt. Velns tūlin to sagrāba un pakāra pirts griestos pie sijas.

Rītā agri aiziet viņas māte un redz, ka meitai ap kaklu apsiets valgs un viņa jau ir beigta.

Otrā sestdienā sūta otru meitu, lai iet uz pirti pēc mantām, jo pirmā bijusi muļķe, saņēmusi mantu un nogalinājusies.

Otra meita gaida, gaida - neko nevar sagaidīt. Māte atnāk rītā un vaicā: "Vai ko dabūji?"

"Nē, nekā nedabūju un nekā arī neredzēju."

Trešā sestdienā māte ar meitu aiziet abas uz pirti, nosēd līdz tumsai un nu arī velns ir klāt. Māte saka : "Vai tāds ir Dievs? Būtu nomirusi, nebūtu redzējusi."

Velns saka: "Vai tu mani nepazīsti?"

"Nekad nebiju redzējusi tādu zvēru. Kā cilvēks, tikai ar lielu spalvu m ar lieliem ragiem, kā aitai."

Velns saka: "Vai tu negribētu savu meitu man par sievu atdot?"

Māte atbild: "Ņem meitu un mani arī līdz!"

Velns apņēmās dot, ko tik gribēšot. Viņas saka, lai atnesot visādas drēbes.

Velns arī tūlin aizskrien un apgādā visu, ko vien prasījušas. Viņš pasteidzās, lai tik jo drīzāki varētu viņas nogalināt, kamēr vēl nav divpadsmitā stunda. Māte ar meitu izmeklējušas labākās drēbes, saka: "Nu mēs varam precēties."

Kā tikai viņas to bija teikušas, tā tūlin vecais velns pasauca vienu velnēnu palīgā un pakāra abas pie pirts sijas. Tā nu palika bārenīte viena pati. Viņa drīz apprecējās un dzīvoja bagāti un laimīgi.