8. A. 480. 530. Skolnieks J. Atteka no 42. s. vecas A. Kalnes Nīcā. K. Lielozola kr.

Reiz dzīvojusi viena sieva ar divi meitām, īsto meitu un sērdienīti. Mātes meita bijusi nesmuka, bet sērdienīte bijuse skaista kā roze. Māte likusi sērdienītei iet katru vakaru pirtī vakarot un iedevusi sveci un zēveles līdzi.

Vienu vakaru sērdienīte, pirtī adīdama, dzirdējusi, ka kāds pie loga bungā un prasa, lai laižot iekšā. Sērdienīte, nekā auna nedomādama, arī ielaidusi. Bet nu ienācis liels ragains vells un aicinājis sērdienīti, lai nākot dancāt. Sērdienīte teikusi atkratīdamās: "Es nevaru iet dancāt, man jau nav jaunu svārku."

Vells tūlīt pa durīm laukā, atnes jaunus svārkus un vāc to atkal dancāt. Sērdienīte teic: "Es nevaru iet dancāt, man jau nav jaunas drāneles."

Vells atkal pa durīm laukā, atnes jaunu drāneli un tikai vāc, lai nākot dancāt. Sērdienīte saka: "Es nevaru iet dancāt, man jau nav jaunas jakas."

Vells izskrējis ārā, atnesis jaunu jaku un tāpat vācis, lai nākot dancāt. Sērdienīte palikusi ļoti bēdīga, ka viss jau ir izprasīts un ka nu tomēr būšot jāiet ar vellu dancāt, bet te viņa paskatījusies uz savām kājām un redzējusi, ka viņai vēl trūkst kurpju un zeķu. Tā nu viņa atkal prasījusi vellam jaunu apavu, kas arī tikpat ātri ticis apgādāts. Nu sērdienīte apģērbusies greznajās drēbēs un izskatījusies kā kāda bagāta kunga meita. Vells tomēr nekustējies ne no vietas un tik aicinājis to dancāt. Bet te uz reizi iedziedājies gailis, vells tūlīt aizmucis un bārenīte palikusi viena pati ar visām dārgajām vella drēbēm.

No rīta bārenīte pārgājusi mājā, bet pamāte nevarējusi vien izbrīnīties, kur viņa tik skaistas drēbes dabūjusi. Viņa arī visu izstāstījusi, ka vells tai atnesis dārgās drēbes. Otrā naktī nu bijis mātes meitai jāiet uz pirti vakarot, lai viņa arī dabūtu tādas pašas skaistas drēbes. Viņa arī aiziet uz pirti uzdedz savu sveci un sāk adīt. Drīz vien sāk kāds pie loga bungāt, meita attaisa durvis un pirtī nonāk ragains vells. Tas teic, lai viņa nākot dancāt, bet mātes meita sākusi žēloties: "Man nav svārku, man nav drāneles, man nav jakas, man nav ne kurpju, ne zeķu. Kā lai es eju dancāt?"

Vells tūlīt skrējis pa durīm laukā un pēc maza laiciņa atnesis visas drēbes, ko tik meita bija prasījusi. Mātes meita nu apģērbusies greznajās drēbēs, bet tad bijis arī jāiet ar vellu dancāt. Vells to sagrābis kā spalvu, nožņaudzis un iespiedis pirts logā, lai viņa tur smejoties.

No rīta māte gājusi lopus kopt un redzējusi, ka meita tik skatās pa pirts logu un smejas, un ir vēl ģērbusies tik greznās drēbēs,

ka tik spīd un mirdz. Māte smiedamās uzsaukusi meitai : "Ko tu, blēde, tur sēdi? Vai nenāksi mājā?"

Bet ilgu laiku meita palikusi logā, un nu māte sākusi aprast, ka nebūs labi. Gājusi to vilkt no loga laukā, bet nevarējusi nekā ārā dabūt, tā tur viņa arī palikusi. Pamāte nu pavisam padzinusi bārenīti: kālab šī viņas meitiņu iegrūdusi tādās mokās.

Sērdienītei nu bijis ilgu laiku jāklejo pa pasauli. Bet viņa bijusi ļoti skaista un pēdīgi to kāds ķēniņa dēls apņēmis par sievu. Jaunai ķēniņienei drīz piedzimis mazs puisītis, kas bijis atkal tikpat skaists kā pati māte. Tā nu viņi nodzīvojuši ilgus gadus mierā un laimē.

Ķēniņa pils tuvumā bijis liels mežs, kur dzīvojuši visādi zvēri. Dēls bijis kādu trīspadsmit gadu vecs, kad viņš plijies tēvam virsū lai laižot viņu medīt, bet tēvs nelaidis, teikdams, ka mežā esot daudz plēsīgu zvēru. Tā nu viņš plijies vairāk reižu, kamēr pēdīgi tēvs arī atlaidis. Ķēniņš ar ķēniņieni gan ļoti baidījusies, vai tik dēls vairs vakarā pārnāks, bet dēls atnācis vēl ar lielu lomu: vienā padusē bijis viens zaķis, otrā otrs un uz muguras stirna. Ķēniņš ar ķēniņieni priecājušies par savu dūšīgo dēlu un atļāvuši tam arī otrā dienā iet medībās. Šoreiz dēls pārnesis trīs zaķi un vienu stirnu. Nu vecāki atļāvuši tam iet medībās, kad tik viņš pats gribējis.

Vienu vakaru dēls tomēr vairs nepārnācis no meža. Ķēniņš nu izsludinājis dot tam lielu maksu, kas atradīšot viņa dēlu. Visi gājuši meklēt, bet neviens nekur neatradis.

Tai pašā valstī dzīvojis arī viens tēvs ar trim dēliem: diviem gudriem un trešo muļķi. Abi gudrie dēli arī izmeklējušies ilgu laiku, bet nekā neatraduši. Nu gribējis arī muļķītis iet meklēt, bet gudrie to izsmējuši: "Ja mēs, gudrie, neesam ķēniņa dēlu atraduši, tad tu, muļķis, domā viņu uzmeklēt. Zvēri saplēsīs tevi pašu, un tad būs jāiet arī tevi meklēt."

Arī tēvs paklausījis dēlu padomam gan negribējis laist muļķīti laukā, bet muļķītis aizgājis bez atļaujas. Muļķītis izmeklējis mežā visas malas un pēdīgi ielīdis arī kādā biezoknī. Tur nu viņš atradis cepuri, kurpes, šaujamus rīkus un blakus cilvēka kaulus. Muļķītis visu prātīgi salasījis, sabēris maisā un pārnesis ķēniņam. Ķēniņš ar ķēniņieni tūlin pazinuši sava dēla drēbes un šaujamus rīkus. Muļķītis visu izstāstījis no viena gala līdz otram un ķēniņš bijis viņam ļoti pateicīgs. Ķēniņš apglabājis sava dēla atliekas un samaksājis muļķītim vēl lielu naudu sacīdams: "Uzcītīgi tu esi meklējis un par to tu pēc mūsu miršanas mantosi visa mūsu valstību."

Kad vecais ķēniņš ar ķēniņieni miruši, tad muļķītis palicis par valdnieku viņa vietā. Muļķīša tēvs nevarējis vien par to diezgan

nobrīnīties un nopriecāties, bet gudrie brāļi bijuši par to ļoti skaudīgi.