10. A. 480. Teicēja 89 g. veca A. Rasnača Nīcgalē, Kultūras balss kr.

Kaida rogona ļūti namīļuoja sovas pameitas: vysur jū syutēja pi gryutuoka dorba, bet sovu meitu - pi vīgluoka. Reizi, sastdīnas vokorā, rogona ar sovu meitu aizguoja uz pierti, izzamozguoja, tad pasacēja buorinītei, lai īt uz pierti, un kad paša izzamozguos, lai suoc mozguot vysus lokotus.

Tai buorinīte palyka piertī, lai gon jai smagi baist beja naktī piertī, bet jei nikuo navarēja padarīt. Buorinīte pajēmja spaini un aizguoja uz oku pēc yudiņa, īsmēla yudini un redz, ka varglīte [varde] spainī. Varglīte suoka prasīt, lai jū buorinīte pajem aiznas uz pierti un izmozgoj. Buorinīte pajēmja varglīti, izlyka uz luovas izmozguoja, izsildīja labi un gribēja nest otkoņ uz oku atpakaļ, bet varglite soka: "Nanes mani, es tev byušu vajadzīga! Klausīs, kū es tev pastuostīšu: ap divpadsmytū stundi, atskrīs ļaunais gors, kurs gribēs tevi pakert, bet tu soki: "Kai lai es braucu ar tevi, ka man nav kūrpu?" Kad jis tev atness kūrpes, soki ka nav tev zeču. Jo atness zečes, soki, ka nav tev saišku. Jo atness saiškus, soki, ka tev nav kleitu. Jo atnes kleitas, soki, ka nav mēteļa. Jo atness mēteli, soki, ka nav skusta, ar kū golvu apsīt. Kad atness skustu, soki, ka tu kuojom navari īt, lai daboj zyrgu. Kad atvess zyrgu, tad paprosi puotogas, karetes un vysa kuo. kuo tik vajag zyrgam, ka varātu braukt. Kad byus vyss gotovs, pasoki, lai aizjyudz; kad aizjyugs, tad sēstīs vydā un pajem mani leidza."

Tik varglīte beidzja runuot, kai dzierd, ka atskrēja ļauns gors un soka buorinītei: "Tev vajadzēs braukt ar mani!"

Buorinīte soka: "Es nabraukšu par tū, ka maņ kūrpu nav." I tuo vysa jis jai dabuoja, aizjyudzja zyrgu un soka: "Sēstīs!" Jei pajēmja varglīti sev klēpī un brauc. Te varglīte suoka dzīduot kai gailis un aunais gors pazuda. Buorinīte pagrīzja zyrgus uz rogonas sātu. Īīt ustobā, un rogona vaicoj : "Vai tad tevi nanūruovja ļaunais gors?"

"Na", soka buorinīte, "nanūruovja, bet vēļ itū vysu montu īdevja."

Tad rogona syuta ūtrā s:tstdīnā sovu meitu uz pierti vālu naktī. Aizguoja juos meita uz pierti un taipat īt yudeņa smelt. Īsasmēļa jai varglīte. Varglīte soka: "Pajem mani leidza uz pierti, izmozgoj, sasildi, es tev byušu paieigā!"

Bet meita atsoka: "Jemšu es tevi, lobs tu maņ paleigs! Nav laika maņ tevi mozyuot!"

Meita izsvīdja varglīti nu spaiņa un aizguoja uz pierti atpakaļ. Divpadsmytā stundī atskrēja ļaunais gors un soka: "Sasatais! Tev juobrauc ar mani!"

"Kū tu maņ dūsi, ka es braukšu ar tevi?" prosa meita. Kū gribi?" - soka ļaunais gors.

" Tad meita soka: "Atness maņ kleitas, zečes, kūrpes un karetu ar puori skaistu zyrgu!"

Ļaunais gors aizskrēja, atnesja vysu un soka: "Nu sēstīs!" Rogonas meita atsasāda karetā un aizbraucja. Gailis kai nadzīduoja, tai jū ļaunais gors aizruovja uz elni. Rogona gaida, gaida sovas meitas, bet kai nav, tai nav.

"Varbyut, daudz monta ir dabuojuse un navar atnest!" padūmuoja rogona.

Aizīt jei uz Pierti un redz, tik meitas uoda vīn pakuorta, bet rneitas nav!