11. A.480. A. Brencis no A. Žniperes Varakļānu pag.

Vīna buorenīte dzeivuoja Pi rogonas. Tai rogonai beja ari sova meita. Buorenīte vysod struoduoja un rogonai tys patyka: Ap pušnaktim rogona kotru reizi syutīja buorenīti uz pierti. Kaidu reizi buorenīte aizguoja mozguotīs - veras: pi durovom pīguoja valns un vaicuoja: "Vai tu gotova?"

Buorenīte nimoz nanūsabeida un atbiļdēja: "Nā, vēļ tikkū nūsagērbu!"

Pēc laiciņa otkon pīguoja valns pi durovom un vaicuoja: "Nu, vai gotova?"

Buorenītc atbiļdēja: "Nā, vēļ mozguojūs!"

Valns aizskrēja prūjom. Par laiciņu otkon valns pīguoja pi durovom un vaicuoja: ,,Vai jau gotova?"

"Nā, vēl tikkū suoku pērtīs!" atbiļdēja buorenīte.

Valns aizskrēja Puorauoja vēļ nazcik laika un otkon pīguoja pi durovom valns un vaicuoja: "Nū tagad gotova?"

Buorenīte teicja: "Gotova, jau gotova, bet kai es īšu, ka maņ nav lakatiņa!"

Valns aizskrēja dabuoja lakatiņu, atnesja buorenītei un īsvīdja piertī. Pagaidija laiciņu valns un otkon vaicuoja: "Nū gotova jau?"

"Vēļ nā", teicja buorenīte, "maņ nav kopkas, nav svuorku, nav kūrpu!"

Valns aizskrēja dabuoja vysu, īsvīdja piertī un vaicuoja: "Gotova tagad?"

"Gotova jau esmu", teicja buorenīte, "bet maņ nav zyrga, nav naudas!"

Valns aizskrēja un dabuoja vysa. Pagaidīja laiciņu valns, un kad buorenīte izguoja, jis gribēja jū pajemt un aizvest uz sovu muoju, bet buorenīte izsvīdja kristu valnam taišņi uz kokla. Valns pazūda un buorenīte atbraucja pi rogonas.

Rogonai palyka dusmes un jei aizsyutīja sovu meitu uz pierti. Valns dūmuoja, ka piertī ir buorenīte. Jis vēļ relzi pavaicuoja pi durovom: "Vai gotova?"

Rogonas meita atbiļdēja: "Jā, tik dūd maņ zyrgu un bucu naudas ! "

Valns izskrēja uorā, dabuoja vysa, un kad meita sādās karētā iai aizbrauktu, valns jū nūžņaudzja, uodu applētja ap kruosni un goivu ībuozja pierts lūdziņā.

Rogona gaida, gaida un sagaidīt navar. Aizsyutīja buorenīti. bet buorenīte teicja tai: "Es navaru tur īt, maņ vajaga ar zyrgu un ar naudu aizbraukt tur, jo valns byus dusmīgs un jyusu meitai nikuo nadūs, jo jam ļūti pateik, ka ar juo duovonu līlējas!"

Rogona īdevja jai vysu, kū prasīja buorenīte un aizsyutīja. Buorenīte naaizbraucja tur, bet aizbraucja uz sovu sātu un mīrīgi dzeivuoja. Bet kod rogona vysu izzynuoja nu dusmem tur pat piertī nūmyra.