12. A. 480. Teicēja 35 g. veca J. Strode Višķos. Kultūras balss kr.

Kaidai buobai beja eistuo meita un pameita. Eistuo meita beja nasmuka, bet buorinīte smuka. Tuodēļ pamuote gribēja buorinīti nūnuovēt.

Kaidā piertī kotru nakti skrēja valns un aiznesja leidza kotru cylvāku, kurs piertī atsaroda. Pamuote salasīja vacas lupotas, īdevja buorinītei un aizsyutīja uz tū pierti puorgulēt par nakti. Buorinīte aizguoja, pakluoja uz luovas lupotas un guļ.

Pašuos pusnaktīs pīskrēja pi pierts durovom valns, gribēja īskrīt piertī un aizraut buorinīti sev par sīvu. Pa tū laiku uz pierts beja izaudzis lyns un tys suoka runuot valnam: "Pagaidi, pagaidi, na tai mudri var sīvu pajemt. Pyrmuok pasaklausi, kai saimlnīks teik pi lynim, un tad jem sīvu!"

Valns nūstuoja pi pierts durovom un klausuos. Lyns runoj tai: "Saiminīks pyrmuok izaŗ zemi, izecēj, apsēj, tad otkon izecēj. Liniņš aug. Tad jū nūplyuc, izsukoj, izmērcēj, izkluoj, saceļ, savad kūlā, izmaļ, izkulsta un tik tad atdūd saiminīcai drēbes pagatavuot!"

Lyns sovu dzeivi tai ilgi stuostīja, ka pīnuocja pusnaktis un gailis suoka dzīduot. Valns pazuda un reitā buorinīte salasījase vacuos lupotas, aizguoja uz ustobu. Pamuote nūsabreinuoja, ka pameita palyka dzeiva, bet vairok nikuo nazynuoja darīt, kai pameitu nūnuovēt.

Piezīme. Šis variants stāv tuvu trešā sējuma 11. pasakai. P. Š.