13. A. 480 L. Bērziņš ar Rezevsku Irlavā. LP, III, 33.

Vienai mātei bija divas meitas: īstā meita un pameita. Savu īsto meitu māte ļoti izlutināja, bet pameitu spieda pie grūtiem darbiem. Reiz pameitai bija jālasa no pelniem pupas ārā. Viņa cauru dienu dzīvoja raudādama, kamēr tās no pelniem izdabūja, bet viena pupa tomēr bija aizmirsusies. Pa nakti šī pupa pelnos bija izaugusi līdz pašām debesim. No rīta pameita bija pirmā kājās; viņa priecājās par gaŗo pupu un uzlīda pa zariem debesīs. Augšā tā ieraudzīja mazas mājiņas ar pussakritušu istabiņu. Istabiņā bija slims vecītis. Tikko pameitu ieraudzījis, tas sirsnīgi lūdzās, lai izkurinot pirti.

Slimais vecītis bijis Dievs.

"Ja, ja - tētiņ; tik pasaki man kur malka."

"Malkas te, meitiņ, tuvumā nav; ej aiz krūtim, tur atradīsi maitas kaulus, kurini ar tiem pašiem!"

Bet pameita domāja: "Kā ar kauliem lai pirti kurina? Labāk tecēšu uz mežu pēc malkas un pārnesīšu to uz muguras mājā."

Drīzi malka bija pārnesta, pirts izkurināta. Viņa iegāja pie vecīša sacīdama: "Tētiņ, pirts nu gatava, bet kur ņemšu ūdeni?" "Tuvumā, meitiņ. ūdens nekur nav; ej aiz kūtim, iesmel vircu un ņem to par ūdeni!"

Bet pameita domāja: "Kā ar vircu mazgāties? Labāk tecēšu uz mežu, uzmeklēšu avotiņu un pārnesīšu labāko ūdeni."

Kad ūdens bija sasildīts, tā iegāja pie vecīša sacīdama: "Tētiņ, ūdens nu pasildīts, bet kur ņemšu pirts slotu?"

"Tuvumā, meitiņ, pirts slotas nekur nedabūsi. Ej aiz kūtim, tur dabūsi veca zirga asti."

Bet pameita domāja: "Kā ar zirga asti pērties? Labāk tecēšu uz mežu pēc bērza zariem."

Kad pirts slota bija apgādāta, tā iegāja pie vecīša sacīdama: "Tētiņ, nu viss pagādāts, nāc uz pirti!"

Bet vecītis sacīja: "Labprāt ietu, bet nevaru paiet. - Ņem mani aiz kājām un velc uz pirti!"

To dzirdēdama, pameita paņēma vecīti pār pleciem un aiznesa to nešus uz pirti. Kad vecītis bija baits, tad tā to aiznesa atkal tāpat atpakaļ gultiņā.

"Klausies, meitiņ, tagad gribu par tavu labo sirsniņu aizmaksāt. Ej uz klēti un ņem no šķirstiņa zīda drāniņu; tik neņem no tā šķirsta, kur sarkanais kaķis virsū."

Pameita paņēma zīda drāniņu, nokāpa pa pupu zemē un paglabāja drāniņu savā klētī. Otrā dienā, uz klēti iedama, tā atrada, ka klēts bija pilna ar dārgām mantām.

Nu pamāte bija gaisā pa to, ka pameita bagātāka par īsto meitu. Beidzot tā sagudroja īsto meitu sūtīt arī pa pupu uz debesim pēc mantām.

Īstā meita uzlīda debesīs un atrada to pašu vecīti vecajā istabiņā. Vecītis lūdzās, lai izkurinot pirti.

"Ja, ja, kurinātu gan, bet tev jau nav malkas."

"Tuvumā malkas nav; ej aiz kūtim, tur atradīsi maitas kaulus ka kurināt."

Īstā meita paņēma maitas kaulus un izkurināja pirti. Nu tā iegāja istabā ūdeni prasīt.

"Tuvumā ūdens nav, ej aiz kūtim, tur atradīsi vircu."

Īstā meita iesmēla vircu un tad iegāja istabā pirts slotu prasīt.

"Tuvumā pirts slotas nebūs; ej aiz kūtim tur atradīsi veca zirga asti."

Īstā meita nolika zirga asti par pirts slotu un tad gāja vecīti uz pirti aicināt.

Bet vecītis sacīja: "Labprāt ietu, bet nevaru paiet. Ņem mani aiz kājām un velc uz pirti."

Īstā meita paņēma vecīti aiz kājām un aizvilka to uz pirti; kad vecītis bija baits, tad tā atkal paņēma to aiz kājām un atvilka gultā atpakaļ. Nu vecītis arī viņai sacīja, lai ejot uz klēti un paņemot no šķirstiņa zīda drāniņu; tikai lai neņemot to, kur sarkanais kaķis virsū guļot.

Bet klētī īstā meita paņēma to drāniņu, kur kaķis virsū tupēja, jo tā bija daudz jaukāka par to otru.

Tagad tā steidzās pa pupu zemē un nolika zīda drāniņu klētī. No rīta īstā meita pirmo reizi savā mūžā pacēlās agri jo agri un steidzās uz klēti, dārgās mantas skatīties. Bet līdz ko klēts durvis atdarījās, tad uguns versme izšāvās pretim un aprija visu ēku.

Piezīme. Šo pasaku ir tulkojis "Draugs" latgaliešu izloksnē (Myusu tautas teikas un pasakas, II, 8). P. Š.