15. A.40. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis, no Martas Kuplās Plāņu pag.

Vienai mātei bīsi īstā meita un pameita. Īsto meitu māte turēsi kā jau savu meitu un visādi lutināsi, bet pameitu māte nevarēsi ne pa acu galam ieraudzīt, šo visādi nerrosi un mozēsi. Īstā meita bīsi nesmuka un pameita aka1 smuka, un tāpēc pamāte ar nerrosi pameitu. Ka visi gāši pie miera, ta pamāte sabērusi pelnos pupas un likusi, lei pameita tās pa nakti izlasa no pelnim. Ja nu pameita nevarēsi pa nakts mellamu pupas no pelnim izlasīt, ta šai rītīnā pamāte nedevusi ēst un neganti kūlusi.

Tāpat akal reiz pamāte sabērusi pelnos veselu vāceli pupu un likusi, lai pameita pa nakti pupas izlasa no pelnim. Visi aizgāši pie miera un pameita viena pati stāvēsi pie pavarda un lasīsi pupas no pelnim ārā. Rītīc jau nācis virsū un pameita vēl nebīsi izlasīsi pupas no pelnim. Šī nu sākusi gaužam raudāt un lasīsi tāpat raudādama. Pēdīgi šī izlasīsi ar pupas no pelnim un, pašai nemaz nezinot, pelnos palikusi vien a pupa. Ka nu rītīnā visi cēlušies augšā, ta tā pupa bīsi izaugusi liela gaŗa, līdz pašām debesim augšā. Pa tās pupas zarim nu pameita kāpusi augšā, kamēr uzkāpusi pašās debesīs. Šī nu skatīsies apkārt un redzēsi, ka tepat jau ir veca maza mājīna. Pameita gāsi mājīnā iekšā. Mājīnā dzīvāš vecs vecs vecīts, un kā šis pamanīš pameitu, tā tūlī sacīš: "Meitī, izkurini man pirti, es ilgi neešu pēries, visas majīnas niez un tā kā pēršanās vie gaida."

Pameita nu veikli vie uz pirtīnu prom un grib kurināt, bet malkas nevienas pagalītes ar nav. Pameita izskatīsies, izmeklēsies, bet kā nau, tā nau. Nu šī akal pie vecīša prom un prasa, kur esot malka. Vecīts sacīš, lei šī aizejot vie aiz kūts pakaļas, tur esot veci zirga kauli, lei šī ar tiem iskurinot pirti. Pameita aizgāsi aiz kūts pakaļas un apskatīsies. Kā ta, vecu zirga kaulu tur netrūkst, bet apdomāsies: "Kā tas nu būs, ka ar kauliem kurinās krāsni?"

Nu pameita neņēmusi vis kaulus, bet aizgāsi uz mežu, salasīsi žagarus un malku un izkurināsi pirti, kā pienākas. Ka pirts bīsi jau puskurā, ta šī akai gāsi pie vecīša un prasīsi, kur ņemšot ūdeni, jo akas nekur neredzēsi. Vecīts sacīš, lei šī ejot vie aiz kūts pakaļas, tur esot vircas pa pillam un to apsildot, šim jau akas tūlumā neesot. Pameita nu atkal domāsi : "Tā lieta tā nav ritīga, vircā jau cilvēks nevar mazgāties."

Šī nu aizgāsi uz avotu, piesmēlusi ūdeni un apsildīsi. Pirts nu bīsi izkurināta, ūdens nosildīts, tik slotas vie vēl trūcis. Pameita gāsi akai pie vecīša un prasīsi, kur slotu ņemšot. Vecīts akal sacīš, lei šī ejot vie aiz kūts pakaļas, tur esot veca zirga aste, tā pati būšot laba slota. Ne, pameita vis negāsi pēc zirga astes, bet aizgāsi uz mežu un salauzusi ritīgu bērzu slotu. Nu vecīts aizgāš pērties. Ka šis bīš nopēries, ta nācis uz istabu un sacīš pameitai, ka šī nu varot iet uz māju un lei ta papriekšu aizejot uz klēti. Klētī būšot div šķirsti, uz viena gulēšot sarkans kaķis, un lei no tā šķirsta nekā neņemot. Uz otra šķirsta nebūšot nekā, lei no tā šī ņemot, kādu drēbes gabalu vie gribot. Pameita pasacīsi labvakaru un gāsi prom. Klētī bīši ar div šķirsti un uz viena gulēš sarkans kalis, uz otra nebīš nekā. Pameita nu dagāsi pie tā šķirsta, kur vecīts sacīš, un paņēmusi drēbes gabalu. Ta nu viņa akal pa pupas zarim nokāpusi lejā un iegāsi pamātes istabā. Ka pameita no rītīna cēlusies augšā, ta šās istabīna bīsi pilla ar visādīgām dārgām mantām un lietām.

Nu pamāte ar īsto meitu bīšas tikpat, kā uz karstām oglēm un nevarēšas vie beigt šai prasīt, kurt' šī tādas ņēmusi. Pameita nu izstāstīsi visu, kā bīš. Pamāte nu savīkšusi īsto meitu un stellēsi, lei šī ar kāpot pa pupu augšā, jāču šī ar tikšot pie tādām pašām mantām. Īstā meita nu raususies pa pupas zarim augšā un dagāsi akal pie tās pašas mājīnas. Šī nu gāsi mājīnā iekšā un tur bīš akal tāds pats vecs vecs vecīts. Kā vecīts pamanīš īsto meitu, tā tūlī šai sacīš, lei akurinot pirti. Īstā meita gāsi ar un apskatīsies, ka nav malkas. Nu šī pie vecīša prom un prasa, lei do malku. Tur aiz kūts pakaļas esot veci zirgu kauli, lei šī ņemot tos kaulus un izkurinot, citādākas malkas sim neesot. Īstā meita ar darīsi, tā kā vecīts sacīš, un iskurināsi pirti ar zirga kaulim. Bet nu vaidzēš ūdens. Īstā rneita akal gāsi pie vecīša un prasīsi ūdeni. Vecīts akal šo stellēš aiz kūts pakaļu pēc vircas. Īstā meita aizgāsi ar un piesmēlusi vircu un apsildīsi, ko vecīšam mazgāties. Bet nu vēl vaidzēš slotas un tās nebīš. Īstā meita gāsi akal prasīt vecīšam. Vecīts šo stellēš uz kūts pakalu pēc zirga astes, lei to atnesot un citādīgas slotas šim neesot. Īstā meita atnesusi ar zirga asti vecīšam ko pērties. Vecīts aizgāš uz pirti un nopēries. Kā nu šis atnācis apakaļ no pirts, tā sacīš, ka šī varot uz māju iet un par pirts kurināšanu, lei paņemot klētī no šķirsta, kādu drēbes gabalu vie gribot. Bet lei tik šī neejot pie tā šķirsta, uz kura guļot sarkanais kaķis. Nu īstā meita pleskām vie no istabas laukā un pat labvakaru vecīšam nesacīsi un uz klēti prom, kā tik drīzāki dabū dārgās mantas rokā. Īstā meita dagāsi pie tā šķirsta, kur liekā uz vāka nebīš un Pacēlusi vāku. Šķirstā bīši šādi un tādi lenckari un drēbu gabali. Īstā meita aizsitusi vāku cie un nodomāsi pati pie sevis : "Tai otrā šķirstā gan vaiga būt labākām lietām. Vecis tik man negrib dot. Bet es paņemšu pati."

Nu šī pie otra šķirsta klā, nogrūž kaķi no vāka un nu ceļ vāka augšā. Kā ta, šķirsts pills zeltim, sidrabim un visādīgim dārgumim. Īstā meita Itu ņēmusi visādīgus dārgumus, cik vie uziet, un ta kāpusi akal pa pupu lejā. Šī nu visu sanesusi klētī un pati priecāsies, ka nu šai esot dau vairāk, kā pameitai.

Rītīnā īstā meita akal, kā galva augšā, tā uz klēti prom un priecāsies ap saviem dārgumiem. Bet kā šī pavērusi klēts duris. tā baltas ugunis vie izšāvušās pa durim laukā, apņēmušas pašu meitu un visu klēti ar. Īstā meita ar visu klēti sadegusi. Bet pameita dzīvāsi laimīgi un šai nekā netrūcis.