18. A. 480. Jansonu Pāvuls Dzirciemā. Jkr. V, 141 (10). LP. VII. 11. 9 1.

Viena bārenīte reiz ganīja ceļmalā pie saimnieka cūkas. Tās bija ļoti nemierīgas: skrēja un bļāva, ka meitene nemaz nevarēja noganīt. Gāja vecs vecs vīriņš ar baltu bārzdu pa ceļu. Tas redzēja, ka meitene mocījās un prasīja: "Ko tu, meitiņ, tur mocies?"

"Kā nu nemocīšos, tēt? Cūkas ir nemierīgas un nemaz neēd."

Vecais vīriņš iedeva meitenei savādu nūjiņu un teica: "Iedur to zemē, tad cūkas nekur neies."

Viņa tā darīja un patiesi cūkas raka mierīgi gar nūjiņu url vairs nekur neskrēja. Pēc laiciņa vecītis teica: "Izkurini pirti, es palikšu pie cūkām."

Meitene mudīgi vien to padarīja un nu vecais teica: "Meitiņ, nomazgā arī mani!"

Viņa prasīja, kādu ūdeni viņš vēloties, siltu vai aukstu.

"Ko tu, meitiņ, nu manis dēļ tik daudz pūlēsies? Dod to pašu karsto, kas tev pie rokas un - vai tu redzi tur kaktā tās dzelzs mēslu dakšas? Nogrūsti ar tām man muguru."

Bet meitene sataisīja mīlīgu, siltu ūdeni un pati savām rokām izkasīja vecā muguru. Vecītis nu bija ļoti pateicīgs un aiziedams solīja sērdienītei rītu atlīdzēt. Cūkas mājās pārdzinusi, bārenīte stāstīja, kas viņai šodien ar vecīti atgadījies. Saimnieces pašas meita, kas izlutināta un slinka bija, to dzirdēdama, no rīta vairs nelaida sērdienīti ganos, bet pati izgāja cūkas ganīt; nodomādama sērdienītes vietā ko labu dabūt. Viņai arī cūkas neēda. Te pienāca atkal vecītis un prasīja, ko viņa te mocās. Lai ejot viņam pirti izkurināt, viņš cūkas paganīšot. Viņa aizgāja un izkurināja pirti. Vecītis iedūŗa atkal nūjiņu zemē, lai cūkas neskraida, un teica meitenei, lai viņu nomazgā. Meita prasīja: Kādu ūdeni viņš gribot?

Vecītis teica; "Labs būs kāds tev pie rokas, tas pats karstais. Pagrūd arī drusku manu muguru tur ar tām dakšām!"

Meita, pie vecīša vārdiem turēdamās, noplucināja gandrīz vecīša muguru ar karsto ūdeni un saskrāpēja viņu ar dakšām jēlu.

Vecītis nu gāja projām un teica, lai abas meitenes atnākot pēc maksas rītu uz pirti. Otrā dienā abas aizgāja tur. Vecais vīriņš jan biia priekšā un atnesis divus šķirstus: vienu jaunu, otru vecu, nesmuku, un prasīja mātes meitai: kuru tā gribot – to jauno, vai to veco? Tā tūlīt ķērās pie jaunā klāt, bet sērdienīte paņēma otru šķirstu.

Līdz ko taisīja mātes meita savam šķirstam vāku vaļā, te čūskas tai šņāca pretī, ierāva viņu šķirstā un saplēsa. Otrs šķirsts, kuŗu sērdienīte paņēma, bija pilns ar naudu.