19. A. 480 J. Dīcmanis Lieģos. "Pasaku vācelīte", 22. LP. VII, II, 27 8, 3.

Reiz bija ļoti nikna un nežēlīga saimniece. Pie viņas bija nabaga sērdienīte par cūku ganu. Saimniece bija tik nežēlīga, ka ganu meitenei istabā nemaz neļāva ne ēst, ne gulēt. Ik vakaru, kad sērdienīte cūkas pārdzina, saimniece tai lika iet ēst pie cūkām un turpat arī nakti gulēt. Nabaga bērniņam klājās par daudz grūti. Nevarēdama vairs izciest šo gŗūtumu, sērdienīte naktī aizbēdza uz mežu. Gāja nu meitene pa mežu, biezo tumšo mežu, arvienu tālāku uz priekšu, bet nekā nevarēja uziet. Viņai palika ļoti bail un sāka gauži raudāt. Tā ejot viņā piepēži ieraudzīja netālu sev priekšā mazu būdiņu. Steigšus tā devās uz būdiņu. Tur iegājusi, viņa atrada vienu veceni. Šī ļoti laipni uzņēma meiteni un prasīja, kurp iedama. Meitene raudādama atbildēja: "Pati nezinu, kur iet, kur palikt!"

Vecā pierunāja meiteni palikt pie viņas: "Nekādi grūti darbi tev pie manis nebūs jāstrādā, tev itin labi klāsies."

Meitene bija pilnīgi mierā un palika pie vecenes. Kad meitene bija jau labi atdusējusies, vecā to raidīja izkurināt pirti. Meitene izkurināja un izslaucīja pirti, uzsildīja ūdeni un nokārtoja visu, kā vajaga. Visu padarījusi, mudīgi pārtecēja mājās, paziņoja savai maizes mātei (vecenei), ka pirts izkurināta. Vecene teica : "Tad ņem mani tūlin pie kājām un novelc uz pirti!"

Meitene atteica: "Tas jums būs par grūtu."

Viņa viegli paņēma vājo veceni, nonesa nešus uz pirti. "Ņem manas drānas, tā kā tagad uz maniem kauliem stāv, norauj no muguras!"

"Nē, māt', tas jums būs par gŗūtu!"

Viņa paņēma vecenei drānas un vieglītiņām novilka. "Ņem mani pie matiem un svied uz lāvu!"

"Nē, nē māt', tas jums būs par grūtu!"

Viņa itin viegli, viegli paņēma veceni, kā mazu bērniņu, un uzcēla uz lāvu.

"Ņem slotas stumbru (resno galu) un noper mani!" "Nē, nē, tas jums būs par gŗūtu!"

Viņa paņēma mīkstu, mīkstu slotiņu un koši nopēra veceni. "Ņem vārošu ūdeni, nomazgā mani un noziepē ar cietajām kaulu ziepēm!"

"Tas jums par grūtu!"

Viņa pasmēla siltu ūdeni, paņēma mīkstas ziepes un viegli. viegli nomazgāja veceni.

"Ņem manas drēbes un uzrauj uz muguru!` Meitene tās viņai vieglītiņām uzģērba. "Ņem mani pie kājām un velc uz mājām!" "Tas jums par grūtu!"

Viņa pārnesa to gluži viegli mājās. Tālāku vecene lika meitenei uztaisīt gultu un pagalvī ielikt divus akmeņus. Meitene uztaisīja vecenei mīkstu, mīkstu guļu un palika mīkstu spilvenu pagalvī. Beidzot vecene pavēlēja meitenei: "Ņem mani pie matiem, iesvied gultā!"

Meitene paņēma veceni un viegli, viegli iecēla to. Kad nu vecene bija apguldīta, viņa meitenei iedeva atslēgu un lika iet priekšnamā uzslēgt trešo skapi.

"Tur skapī būs trīs glāziņas," vecene piebilda: "Viena sarkana, otra zila, trešā dzeltēna. Zilo glāziņu tu paņem, un pārgājusi mājās, ieej cūku stallī, uzliec to glāziņu uz acim, gan tad tu ko redzēsi."

Meitene tūlin izgāja, atslēdza skapi, izņēma zilo glāziņu, atvadījās no labās vecenes un pārgāja atkal uz savas nežēlīgās saimnieces mājām. Saimniece lika viņai atkal ganīt cūkas. Vakarā pārdzinusi cūkas, viņu atkal izdzina gulēt ārā pie cūkām. Meitene, stallī iegājusi, uzlika zilo glāziņu uz acim. Nobijusies un brīnīdamies tā redzēja pastara dienu: visi ļaunie, nežēlīgie sērdieņu un atstātu nabaga bārenīšu mocītāji tapa bargi sodīti ar neizdzēšamu uguni, turpretim sērdienīši, bārenīši un visi labie, dievbijīgie tapa aplaimoti, viņu asaras noslaucītas. Sērdienītes cūku stallis bija tagad par skaistu, greznu pili pārvērties. Vakarā saimnieces meita nesa uz stalli cūkām ēst, bet nevarēja vairs stalli atrast. Pēdīgi viņa iekūlās zelta pilī un tur atrada sērdienīti staigājam. Saimnieces meita nevarēja izbrīnīties, kā cūku stallis bija palicis par tādu staltu pili. Viņa tūlin prasīja sērdienītei, kā tas noticis. Meitene nu sāka galu no gala saimnieces meitai stāstīt: "Es gāju pa mežu, man palika ļoti bail - gauži raudāju. Te man laimējās netālu ieraudzīt mazu būdiņu. Būdiņā iegājusi, atradu vecu vecu veceni. Mani ieraudzījusi un laipni apsveicinājusi, viņa vaicāja, uz kurieni es ejot, vai negribot pie viņas palikt kalpot. Man pie viņas labi klāšoties. Biju ar mieru, paliku pie vecenes. Visu, ko viņa man lika darīt, es labprātīgi un paklausīgi padarīju. Viņa mani tamdēļ mīlēja un tā man itin labi klājās. Tagad esmu atkal mājās, zelta pilī."

Saimnieces meita, dzirdēdama to no sērdienītes, domāja pie sevis: "Ak, kaut arī es varētu izpelnīt zelta pili no vecenes, cik laimīga tad būtu!"

Otrā rītā itin agri, nevienam nemanot saimnieces meita piecēlās un steigšus vien notecēja uz mežu uzmeklēt veceni. Čakli uz priekšu dodamās, viņa drīz vien ieraudzīja būdiņu, tās pašas vecenes būdiņu, kur sērdienīte bija izpelnījusi zelta pili. Iegājusi būdiņā, viņa atrada veceni gultā gulošu. Saimnieces meita tūlin prasīja vecenei, vai viņai nevajagot kalpones?

"Ja, ja, mīļā meitiņ, vajaga gan! "

Saimnieces meita nu bija ļoti priecīga, ka vecene viņu pieņēma, viņa cerēja izpelnīt zelta pili. Vecene jāva jaunai kalponei druzciņ atpūsties, tad lika iet kurināt pirti. To padarījusi, saimnieces meita pārnāca un dzedrā balsī vecenei paziņoja, ka pirts esot izkurināta. Vecene nu teica viņai: "Ņem mani pie matiem un aizvelc uz pirti!"

Saimnieces meita paņēma veco, vājo, nespēcīgo veceni pie matiem un aizvilka uz pirti. Tad vecene teica: "Ņem manas drēbes, norauj no kauliem!"

Meita tūlin sagrāba ļoti samocīto, tikko elpojošo veceni, norāva viņai drēbes. Tālāku vecene sacīja: "Ņem mani pie kājām un uzsvied uz lāvu!"

Saimnieces meita tūlin sagrāba veceni pie kājām un uzsvieda uz lāvu.

"Ņem to slotas stumburu, noper mani!"

Saimnieces meita saņēma slotu pie lapotā gala un tad ar kātu vecenei pa muguru noskaitīja no vietas vien. Tad vecene lika meitai cietām kaulu ziepēm viņu noziepēt un vārošā ūdenī nomazgāt. Meita tūlin paņēma cietās kaulu ziepes, noziepēja vecenes miesas it sarkanas, paņēma spaini vāroša ūdeņa un nomazgāja veceni. Zināms, ka viņa noplucināja vecenei jēlas miesas.

"Ņem manas drēbes un uzrauj viņas mugurā!" Vecene domīgi sacīja. .

Meita tās ātri vien paķēra un uzgŗūda vecenei uz muguru. "Paņemi mani pie kājām un pārvelc uz mājām."

Meita pagrāba veceni pie kājām un pārvilka mājās. Tad vecene sacīja uz saimnieces meitu: "Uztaisi manu gultu un paliec divus cietus akmeņus pagalvī."

Meita piegāja pie gultas, drusciņ pakustināja gultas drēbes un ielika divus itin cietus akmeņus pagalvī.

"Ņem mani pie kājām un iesvied gultā!" vecene pavisam piekususi un nopūzdamās teica.

Meita paķēra veceni un iesvieda ar joni gultā. Kad nu meita bija apguldinājusi veceni; tad vecene izņēma kādu atslēgu no gultas stūŗa, iedeva to saimnieces meitai, sacīdama: "Ņem šo atslēgu, izej priekšnamā, atslēdz pirmo skapi - tur būs sarkana glāziņa. Šo glāziņu paņem un mājās uzliec sev uz acim, tad tu redzēsi ko labu."

Saimnieces meita paņēma sarkano glāziņu un ļoti priecīga pārtecēja mājās, cerēdama dabūt stalto zelta pili.

Kādā dienā, kad visi mājas ļaudis bija pie darba izgājuši, saimnieces meita paņēma savu sarkano glāziņu, nogāja uz klēti un uzlika glāziņa uz acim. Bet tavu brīnumu! - redzēja, ka tai pašā acumirklī visa zeme sāka degt. Nevis zelta pili viņa bija izpelnījusi, bet tādas varenas briesmas. Ļoti pārbijusies, viņa bez samaņas turpat nokrita. Uguns ātrāki nerima, līdz visa zeme nebija sadegusi. Arī saimnieces meita sadega, tikai sērdienīte vien palika dzīva un dzīvo vēl šodien savā staltā zelta pilī, ja nav mirusi.