20. A. 480. T. Ansbergs Ēvēlē. Etn. IV, 1894, 169. LP, VII, II, 279, 7.

Vienai mātei bīšas divas meitas: viena īsta meita un viena pameita. Īsto meitu tā visādi izlutinājusi, pameitai tā visādi da rīsi pāri un tai bīši visi gŗūtākie darbi jāpastrādā.

Reiz vienu sestdienas vakaru pamāte ar īsto meitu nopērušās un aizgāšas. Pameita, kuŗai šās bīš pirtī jāapdien, palikusi vēlāk. Pirti ienācis vecs vecs vecīts. Vecīts sacīš: "Mīļā meitī, noper mani ar'!"

Pameita ar mieru. Vecīts sacīš: "Cel mani lāvā ar dzelzs dakšām!"

Pameita uzcēlusi ar rokām. Vecīts sacīš: "Nomazgā mani ar vārītu ūdeni!"

Pameita nomazgāsi ar siltu ūdeni. Kad vecīts bīš nomazgāts, tas meitai sacīš, kad šī aiziet kalnā, lai paskatās savā tīnītē. Pameita darīsi, kā pavēlēts, un re! tīne bīsi pilla visu visādu skaistu drēbu, kādas vie var iedomāties.

Mātes meita gribēsi dabūt tādas pašas drēbes un otru sestdienas vakaru arī palikusi pirti vēlāk kā citi. Ienācis atkal tas pats vecīts. Vecīts sacīš: "Mīļā meitī, noper mani ar'!"

Šī ar mieru. Vecīts sacīš: "Uzcel mani lāvā ar dzelzs dakšām!"

Šī uzcei arī ar dzelzs dakšām. Vecīts sacīš: "Meitī, nomazgā mani ar vārītu ūdeni!"

Šī nomazgā arī ar vārītu ūdeni. Vecīts aizgāš. Māte gaidīsi, gaidīsi meitu, visu nakti gaidīdama, nav varēsi sagaidīt. Gāsi rītā uz pirti lūkot, kas tur ir. Kā ta(d)! meita iebāzusi galvu pirts lodziņā - smejas vien. Māte domā: nu būs labi, iet pirtī iekšā. Galva uz lodziņa, rumpis zemē. Velli bīši meitu nomušīši (nobeiguši).