23. A. 480. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis, no 55 g. vecas K. Cīrules Smiltenē.

Vienai mātei bīsi īstā meita un pameita. Īsto meitu māte varēr labi glabāsi un lutināsi, bet pameitu visādi nerrosi un šai nelikusi

ne druscīnas ar mieru, likusi šai strādāt no agra rīta, līdz vēlam vakaram, un šī ar gāsi un strādāsi, vai kaklu lauzdama. Pameitu visi cilvēki iesaukuši par Pelnurušķīti.

Reiz, sezdienas vakarā, pamāte pārskaitusies uz Pelnurušķītes un nelaidusi šo uz pirti citiem līdz, bet vēlēsi, lai šī viena pati iet pa pašu pusnakti uz pirti un viena pati mazgājas. Pelnurušķīte aizgājusi ar' un mazgāsies viena pati. Ka šī bīsi jau nomazgāsies, tā sabraukuši pie pirts lepni kungi un nākuši iekšā. Kungi vēlēši Pelnurušķītei, lai šos nomazgājot un noperot. Pelnurušķītei nebīš peŗamās slotas un šī prasīsi, kur ņemšot slotu. Ta kungs sacīš, lai šī pakāpoties vie uz pirts augšas, tur esot vecs maitas kauls, lai paņemot to un šo nopeŗot. Bet Pelnurušķīte vis tā nedarīsi. 5ī sameklēsi slotu un nopērusi kungu, kā pienākas. Ka nu šī bīsi nopērusi un nomazgāsi, ta kungi sadevuši šai visādas dārgas lietas un mantas un drēbes un prasīši, vai šai šķirsts ar esot kur ielikt. Pelnrušķīte sacīsi, ka šai gubenītī esot gan veoa mātes lāde un tur jau varēšot visu salikt. Ka nu kungi visu sadevuši, ta tūlī visi pazuduši Pelnurušķīte gāsi uz gubenīti un līdusi tik cisās iekšā.

No rīta nu Pelnurušķīte stāstīsi tēvam, kādas nu šai esot smukas lietas un mantas un kā šī pagāšnakti pie tām tikusi. Tēvs akai visu izstāstīš jaunai mātei un šī nu vakarā ar tūlī stellēsi savu meitu uz pirti, lai kungus peŗot un ar dabūjot dārgas mantas. Kā ta, akal ap pusnakti sabraukuši pie pirtīnas tādi melli vie kungi, nākuši iekšā un akal sacīši, lai mātes meita šos noperot un nomazgājot. Mātes meita prasīsi, kur ta slotu ņemšot. Kungi sacīši, lai šī uzkāpot uz pirts augšas, tur esot vecs maitas kauls, lai paņemot to un šos nopeŗot. Mātes meita ar tūlī pēc kaula un nosvētīsi ar kungiem muguras. Bet nu lai nolaistot šiem (kungiem) ar vārītu ūdeni muguras. Kā ta, mātes meita ar pasmēlusi ķipītī vārītu ūdeni un gāzusi tik kungiem uz muguras. Ka nu tas bīš padarīts, ta mātes meita sākusi pati prasīt kungiem tādas pašas dārgas un smukas lietas, kādas Pelnrušķītei bīšas. Kungi nu sadevuši mātes meitai ar un prasīši, vai šai šķirsts ar esot, ko mantas ielikt. Nu mātes meita sacīsi, ka esot gan tāds nesmuks, bet lai šie dodot ai smukāku un aiznesot uz klēti, tur jau šās mantas stāvot. Kungi nu aiznesuši savu tīni uz klēti un ka nākuši apakaļ, ta nožņauguši mātes meitu un iestutēši ar galvu logā.

Jaunā māte gaidīsi, gaidīsi, ka maita nāks no pirts ar dārgārn mantām, bet nevarēsi un nevarēsi vie sagaidīt. Nu šī gāsi pati skatīties. Kā nu šī vairs nebīsi no pirtīnas tālu, tā pamanīsi, ka meita izbāzusi galvu pa logu un nu jaunā māte sacīsi :

"Re', re', kā mana meitīna smejās. naudas un mantas pieņēmusies ! "

Bet ka nu gāsi pirtī iekšā, ta gan redzēsi, ka šās meitīna. nožņaugta. Nu māte skrēsi uz klēti un rāvusi tīni vaļā. No tīņa izvēlušās ugunis un visa klēts ar māti nodegusi.