25. A. 480. A. Bīlenšteina kr. no Sesavas. LP, VI. 840 (19).

Pameitai vajadzēja pie akas ar dzijām un ratiņu strādāt. Te nu viņai iekritis skriemelis akā. Sūdzējusi savas bēdas pamātei; bet tā uzsaukusi, lai tikai tad lecot akā paka skriemelim! Neko sarīt - lēkusi. Bet tur apakšā satikusi aitas, tām visām dzirkles jau bijušas kaklā un lūgšus lūgušas pameitu, lai nocērpot viņas! Nocirpusi, uzsējusi vilnu visām kaklā un gājusi tālāk. Pagājusi un satikusi pulka govju ar slaucenēm ragos. Tās lūgušās, lai izslauc. Izslaukusi, slaucenes ar pienu iekarinājusi ragos un gājusi tālāk. Pagājusi un ieraudzījusi mazu, mazu mājiņu ar vecu, vecu vīriņu. Lūgusi tam, lai pasakot, kur viņas skriemelis. Vīriņš atteicis: "Izkurē pirti, aizvelc mani pie matiem uz pirti un noper labi ar slotas kātu!"

Šī izkurinājusi, aiznesusi vīriņu nešus uz pirti un nopērusi ar mīkstu pirts slotu. Tad vīriņš teicis : "Ej augšienē un pameklē kādu smuku lādīti!"

Pameita paņēmusi sarkano lādīti: lai atdodot to. Bet vīriņš atsacījis: "To neņem vis, pameklē citu!"

Tad nonesusi melnu lādīti; pie tās arī bijis zudušais skriemelis. To vīriņš vēlējis nest mājā. Pārnesusi un atvērusi: melnā lādē bijuši visādi ēdieni iekšā, tādi; kas nekad nenoplok un neizsīkst.

Nu pamāte sūtījusi arī savu meitu, lai tīšu lec akā un skriemeli meklē. Labi. Bet tā atteikusi aitām un govim: "Man nav vaļas jūs cirpt, jūs slaukt!"

Un vīriņu atkal vilkusi pie matiem uz pirti un nopērusi ar slotas kātu. Par to šī tad dabūsi sarkano lādīti. Kad to pārnesusi mājā, izšāvusies uguns un aprijusi visas mājas.