28. A. 480. Ērgļu Zīlēnos, 1.864. g. A. Bīlenšteina kr. LP. VI 828 (10. piez.).

Pie bārenītes pirtī ienācis tēvainītis un teicis, lai tā ceļot viņu lāvā, nopeŗot ar maitas kaulu un pēdīgi lai pasviežot zem gultas. Bet bārenīte nopērusi tēvainīti ar mīkstu bērza peramo slotu, nesin aiznesusi uz istabu, uztaisījusi mīkstu gultu un apsegusi ar savu apsegu.

Tad rītā tēvainītis viņai iedāvinājis mazu stibiņu, teikdams: ,,Dasit ar to pie tā un tā ozola celma!"

Bārenīte dasitusi, tūdaļ no celma apakšas iznākuši zirgi, karīte, lopi un visāda manta. Nu bijusi bagāta meita.

Otrreiz tas pats tēvainītis iegājis pie vienas saimnieka meitas, to pašu teikdams, lai ar kaulu nopeŗot, lai zem gultas pasviežot! Saimnieka meita nebijusi tik godprātīga: pērusi ar kaulu un ievilkusi aiz matiem pagultē. Rītā arī tai iedevis mazo stibiņu, lai piesitot tam un tam ozola celmam! Bet tiklīdz šī piesitusi; nākušas čūskas, nākuši čirgaiļi laukā, un tinušās viņai apkārt un dzēlušas, kodušas, kamēr nodzēlušas.