29. A. 480. R. Vulfs Ūziņos. I.P. VII, II 27 10, 1

Vienai mātei divas meitas: īsta meita un pameita. Īsto meitu māte lutina, pameitu verdzina. Reiz pamāte sūtīja nakts laikā pameitu pirti izkurināt. Aizgāja un kurināja - izlīda no vītola dobuma trīs putniņi, nometās uz pirts sliekšņa un čivināja, čivināja: (ai jel paļaujot nopērties arī viņiem. Pameita tūdalin sataisīja remdenu, mīlīgu ūdeni, ātri sasēja lapotas pirts slotas, izsautināja pirts krāsns virsū uz akmeņiem, tik mīkstu kā vilnu, un aicināja putniņus: "Nāciet nu nāciet - perieties veseli!"

Salaidās putniņi visi trīs lāvā - tā pērās, tā pērās, tencinādami: "Paldies, paldies pirts kūrējai, malkas nesējai, ūdens sildītājai - paldies, paldies!"

Nopērās - tad teica katrs putniņš uz pameitu tā: "Še tev laimes. Tev gadīsies zelta vaiņags galvā (tā pirmais putniņš). Tev tecēs zelta auniņš blakus -- būs tev labs biedrs, kavēs tev laiku (tā otrs putniņš). Kad tu runāsi - zelts tev birs no mutes (tā trešais putniņš)."

Rītā aizgāja pameita uz istabu, pamāte tīri sašļūk, tādas mantas pameitai - kur tās esot grābusi? Šī lēnā garā atteic: "Dieviņš deva par pirts kurinājumu!"

Kad tā tā lieta - sūtīs pamāte savu meitu arī pirti kurināt. Aiziet vakarā, izkurina - trīs putniņi no vītola ārā, nometas uz pirts sliekšņa: lai ļaujot viņiem arī papērties.

"Perieties, perieties, veseli!"

Putniņi salec lāvā, gaida ūdeni, izgaidās peŗamo slotu - nevienas nav, kas pasniegtu, neizjuka nekas ar pēršanos. Beidzot putniņi pa kārtai novēlēs mātes meitai laimi. Pirmais: "Kaut tavs vaigs īgns un neskaists izskatītos!"

Otrs: "Kaut tev pierē ragi gadītos!"

Trešais: "Kaut tev runājot utis birtu no mutes!"

Pārgāja mājā - māte ierauga tādas klizmas savai meitiņai un nu sirds gurst nost skaidri aiz žēluma. Nevarēja mātes meita nekā darīt -- gulēja gultā vien un nemaz nerunāja vairs. Bet zelta auniņš no pameitas nešķīrās ne dienu, ne nakti: lēkāja tai apkārt, kavēja laiku un ielīksmināja bēdās.