30. .A. 480. A. Andersons Lielvārdē, Brīvzemnieka kr. LP, VI, 835 (15).

Citiem laikiem pie viena saimnieka dzīvoja bārenīte. Un viņš neieredzēja bārenīti, labprāt vēlējās no viņas vaļā tikt, bet nevarēja sagudrot, kā lai to izdara. Te vienu dienu tas sadomāja: sūtīšot bāreni dziļā mežā ogot, lai apmaldās. Bet bārene atteica: ,,Ietu, ietu, labprāt ietu; tikai nezinu, kur tai lielajā mežā ogas atronamas.

Tad saimnieks viltībā pamācīja: "Es pats rītu iešu mežā malkas cirst un parādīšu, uz kuŗu pusi jāiet. Kad ogu vāceli būsi pielasījusi, tad nāc turp, kur dzirdēsi mani egles galā cērtam."

Labi. Otrā dienā ogu vācelīti pielasījusi, bārene gāja turp, kur troksnis klaudzēja. Gāja, gāja - pieiet pie egles, egles galā nav saimnieka. Spriguļa vāle egles galā piesieta, un tā vējā sitās pie egles un klaudzināja. Nu nabadzīte, ceļa nezinādama, maldījās pa mežu un uzgāja mazu mājiņu. Iegāja iekšā un redzēja vienu māmiņu; tā patlaban posās aiziet un sacīja uz bāreni tā: "Paliec, meitiņ, manā mājiņā un izvāri putru! Un ja te kāds melns kaķis atnāktu un putru prasītu, nedod viņam; sit ar kausu (pavārnīcu) pa galvu un saki: "Kaķam kaķa tiesa!"

Labi! māmiņa aizgāja, šī vārīja putru, ienāca melns kaķu tēvs, ņaudēdams: "Miau ņau! man nav, man nav! putras man nav!"

Nu bārenei vajadzēja ar kausu sist kaķam pa galvu; bet viņa nesita vis, ielēja skutulī putru un pabaŗoja īsti, cik vien kaķam līda. Un par to labumu kaķis tad sāka bārenei stāstīt: "Kad māmiņa nāks mājā, viņa tev dos galvu ieskāt un tad tu atteiksi: tev nava nekā, ar ko ieskāt, tad viņa atbildēs: "Ej, tur sētmalā ir maitas kauls, izieskā ar to pašu." Bet tad neeji vis, paņem smuki nazi un ieskā ar to, kā pieklājas. Un pēcāk viņa tev dos galvu arī sukāt ar ecēkšu (ecēšām); bet tu paņem godīgi susekli un izsukā, kā pieklājās. Pēdīgi viņa tev liks pirti izkurināt, teikdama, lai labi sūru izkurini un lapu slotas vietā lai sasien paegles zarus un garu metamā kausa vietā, lai ņem maitas kaulu; bet tā nedari vis. Izkurini pirti ar mīlīgu garu, sasien pirts slotu no bērzu zariem, izsautini to krietni un kausu izgrebini no labākā koka!"

Vēlāk māmiņa pārnāca un ienāca iekšā: "Meitiņ, paieskā man galvu!"

"Ar ko lai ieskāju, māmiņ, tavu galvu?" "Ej sētmalā, paņem maitas kaulu, ar to!"

Bet bārene paņēma godīgi nazi un tad izieskāja galvu. Otrā rītā māmiņa atkal: "Meitiņ, izsukā man galvu!"

"Ar ko lai tev sukāju galvu?"

"Ej sētmalā, paņem ecēkšu, ar to!"

Bet bārene paņēma susekli un izsukāja galvu, kā pieklājas. Tad māmiņa atkal aizgāja uz lauku un sacīja: "Izkurini šodien man pirti, labi sūru, maitas kaulu ņem par kausu, slotu sasien no paegles zariem ar skujām ar visām; un kad te kāds kaķis atkultos, ēst prasīdams, svied tam ar pavārnīcu pa galvu, pārsvied pār sētu un saki: "Kaķam kala tiesa!"

Un tikko māmiņa aizgāja, šī iesāka putru vārīt, melnais kaķis

klāt atkal ņaudēdams: "Miau, ņau, man nav, man nav, putras man nav!"

Bārene iesmēla skutuli putru, pabaŗoja ņaudētāju labi jo labi. Un nu kaķis iesāka stāstīt: "Rītu tevi māmiņa laidīs vaļā un vedīs klētī. Tur būs visādi skaisti jo skaisti šķirstini, bet tos skaistos neņem vis, tur uguns iekšā, ņem pašu vienkāršo!"

Bārene patencināja kaķim, vārīja putru, kurināja pirti ar mīlīgu garu, sasēja slotu no lokaniem bērza zariem, izsautināja mīkstu jo mīkstu, un izgrebināja kausu no labākā koka.

Pārnāca māmiņa, tā pērās, tā pērās, vai galu ņemdama. Rītā, tikko cēlusies, māmiņa paņēma bāreni aiz rokas, ieveda klētī un rādīja, lai ņemot kuŗu šķirstiņu pati labāki gribot. Bārene paņēma vienkāršāko, paprasīja ceļu uz māju un šķīrās no māmiņas. Pārgāja mājā, atvēra šķirstiņu, tur bija mantas, bija mantas skaistas jo skaistas, dārgas jo dārgas.

Bet saimnieka meita, to redzēdama, apskauda bāreni un nu tīšām maldījās mežā, lai to pašu laimi gūtu, ko bārene guvusi. Bet kur nu neliete tev izpelnīsies? Paradusi mājā darīt visu pēc sava prāta, tā māmiņas mājiņā domāja tāpat. Putru vārīdama nu diezgan laistīja, ne bija, tā pievira dibinā. Kaķi, to sita labi ar kausu, pirti kurināja sūru, slotu sēja no paegļiem, par kausu ienesa maitas kaulu un vistrakākais bija tas: māmiņai galvu ar kaulu sabakstīja, ar ecēkšu izskrāpēja tik briesmīgi, ka vaidēdama tik tik izcieta sāpes. Nu, un tad nu mātes meita arī izpelnījās varenu laimi. Pārnesa no māmiņas klēts šķirstiņu gan skaistu jo skaistu, bet kad atvēra, uguns vien izskrēja laukā un sadedzināja meitu pašu, ir klēti, ir visas mājas. Bet bārenītes šķirsts palika vesels, itkā uguns liesmas ne redzējis nebūtu.