31. A. 480. Paegļu Mārtiņš Lielvārdē. Zin. kom. kr. LP. VI. 838 (18).

Vienai ļaunai vecenei bijušas divi meitas: pašas meita un pameita. Savai meitai nelikusi nekā darīt, bet pameitai likusi govis ganīt un linus vērpt.

Reiz pameitai izkritusi vārpstiņa un pazudusi. Tā bija iekritusi avotiņā, bet viņa to nezinājusi.

Nu pameitā raudādama tecējusi pa ceļu, vārpstiņas meklēdama, un satikusi aitu ganus; pavaicājusi tiem: "Vai neredzējāt manu vārpstiņu?"

Aitu gani atteikuši: "Atgriez mums aitas, tad mēs tev patiksim."

Labi! atgriezusi. Un nu šie pateikuši: "Mēs redzējām gara tavu vārpstiņu, viņa aiztecēja te pa ceļu!"

Meitiņa raudādama tecējusi atkai uz priekšu un satikusi gov(j)u ganus: "Vai neredzējāt manu vārpstiņu?"

"Atgriez mums govis, tad mēs tev pateiksim!"

Labi! atgriezusi. Un nu šie pateikuši: "Mēs redzējām gan tavu vārpstiņu, viņa te aiztecēja pa ceļu!"

Meitiņa raudādama tecējusi atkal uz priekšu un satikusi zirgu ganus: "Vai neredzējāt manu vārpstiņu?"

"Atgriez mums zirgus, tad mēs tev pateiksim!"

Labi! atgriezusi. Un nu šie pateikuši: "Mēs redzējām gan tavu vārpstiņu, viņa aiztecēja tur pa ceļu!"

Meitiņa raudādama tecēja atkal uz priekšu un nonākusi pie mazas mājiņas. Tur iegājusi un atradusi vecīti ar baltu, baltu bārdu; pavaicājusi tam: "Vecais tēvs! vai neredzējāt manu vārpstiņu?"

"Ej izkurē pirti, nomazgā manus bērnus, tad es tev teikšu, kur tava vārpstiņa."

Meitiņa izkurējusi pirti un gaidījusi vecīša bērnus. Sanākuši vecīša bērni, visādi kustoņi, pirtī: gan zalši, gan čūskas, gan rupuči. Tad meitiņa laistījusi tos ar remdenu ūdeni un nopērusi ar mīkstu pirts slotu. Nopērti un nomazgāti, kustoņi visi devušies priecīgi kalnā.

Bet vecītis par to iedevis meitiņai skaistu lādīti, teikdams, kuri tur esot viņas vārpstiņa iekšā. Labi.

Mājās attaisījusi lādīti vaļā, tā bijusi pilna ar zelta naudu. Nu hameita palikusi bagāta.

Bet pamāte, redzēdama, ka pameita tik bagāta, likusi arī savai meitai govis ganīt un vērpt vērpjamo. Mātes meita vērpusi, vērpusi, par laimi pazudusi gan vienreiz vārpstiņa. Nu skrējusi meklēdama un satikusi aitu ganus: "Vai neredzējāt manu vārpstiņu?"

"Atgriez mūsu aitas, tad mēs tev pateiksim!"

Bet šī, dusmīga, atteikusi: "Ganiet paši savas aitas!" un devusies uz priekšu. Tad satikusi gov(j)LI ganus: "Vai neredzējāt manu vārpstiņu?"

"Atgriez mūsu govis, tad mēs pateiksim!"

Bet šī atteikusi: "Ganiet paši savas govis!" un devusies uz priekšu. Tad satikusi zirgu ganus: "Vai neredzējāt manu vārpstiņu?"

Atgriez mūsu zirgus, tad mēs tev pateiksim!"

Bet šī atteikusi: "Ganiet paši savus zirgus!" un devusies uz priekšu. Tad nonākusi pie mazās, smukās mājiņas un vaicājusi vecītim: "Vai neredzējāt manu vārpstiņu?"

"Ej izkurē (izkurini) pirti, nomazgā manus bērnus, tad es tev pateikšu, kur tava vārpstiņa!"

Mātes meita izkurinājusi pirti ļoti karstu, novārījusi karstu ūdeni un gaidījusi vecīša bērnus. Sanākuši vecīša bērni, pērusi ar

sakaitētu slotu, lējusi vārošu ūdeni virsū, tā kā visi pīkstēdami uzgājuši kalnā.

Nu vecītis arī viņai iedevis smuku lādīti, teikdams, lai ceļā vaļā netaisot.

Mātes meita, mājā iedama, gan gribējusi jau ceļā lādīti atdabūt, bet nevarējusi. Pārgājusi mājā, vērušas nu abas ar māti vaļā, tad atdabūjušas; bet no lādītes izskrējusi uguns, aprīdama gan mājas, gan mati, gan mātes meitu. Tikai pameita ar savu naudu izglābusies, to uguns neaiztikusi.

Un no tās dienas pameita dzīvojusi laimīgi.