32. A. 480. M. Starķis Lielvārdē, Brīvzemnieka kr. LP. VI. 834 (14).

Vienam tēvam bija trīs dēli un trīs meitas. Un tie trīs dēli nomira un divas meitas nomira, tik palika kā viena vienīga meita. Reiz tēvs gāja uz mežu un sacīja tā: "Meitiņ, ēdiena laikā nes man mežā ēst; es piesiešu dēlīti pie koka, lai vējojas un klaudz tad dzirdēsi, kuŗā vietā strādāju un zināsi atrast." Labi.

Ap azaida laiku meita gāja, gāja - arvienu iegāja dziļāk mežā, jo velns tēva dēlīti bija nozadzis un pakarinājis dziļā mežā, lai meitu aizkrāptu turp. Un tā arī tad notika. Meita aizgāja neceļu un ieraudzīja pie uguntiņas melnu vīru guļam, tas gulēdams bija salocījies kā čūska. Meita padeva labdienu un vaicāja v ,.Ko tu še guli bez darba?"

Melnais saņēma labdienu un tūlin derēja meitu Par kalponi -- lai no saknēm izvārot biezputru! Izvārīja sakņu biezputru - lai kurinot pirti un nomazgājot viņa bērnus! Kad pirts bija gatava. meita vēl neredzēja bērnus un cerēja: tie nenāks nemaz; bet te pa brīdim nāca viens rupucis, nāca otrs rupucis, nāca rupuči lielām rindām lieli un mazi, visi salēca pirtī un šī nu mazgāja ar nīkdama.

Nomazgāja rupučus, atnāca pats velns arī pirtī, kāpa lāvā lai meita nu nopeŗot viņu! Nopēra velnu mīlīgā garā, stiprā garā - velns nokāpa zemē. Lai nu kāpjot pati kurinātāja lāvā. būšot nopērt arī viņu. Bet kurinātāja nekāpa vis lāvā, palīda palāvē un sačunčinājās kaktiņā. Velns nokrēslā neredzēja un domāja: šī lāvā! Un nu iesāka pērt pēc savas parašas: grāba akmiņus no karstās krāsns un svieda un svieda uz lāvu, kamēr darbodamies apnika un nosacīja: "Diezgan!" tad aizsteidzās kalnā. Meita palika cauru nakti palāvē; bet kad gaismiņa svīda, ieraudzīja pilnu lāvu ar zelta gabaliem. Sarausa zeltu un aizmuka pa vecām pēdām pie tēva uz māju.

Bet kunga meita, padzirdējusi, ka nabaga vīrā meitai tik liela laime mežā gadījusies, tīšām skrēja pie velna, vārīja biezputru no saknēm. piededzināja to kūra pirti, mazgāja rupučus nevis ar ūdeni, berza ar dubļiem, noskaloja ar dugainu rāvu. Rupuči aizlēca tīri melni un sūdzēja velnam. Tad velns pats nemaz ņegāja pirtī.

Rītā kunga meita atmodās, ieraudzīja lādi pie pirts durvim un domāja: "Te tie zelta gabali iekšā!" Bet kad pārnesa lādi mājā, klētī atvēra vaļā -- uguns izspruka no lādes un aprija visu agrāko bagātību.