Bāreīte un mātes meita pirtī. B.

 

33. A. 480. Brīvzemnieka kr. no Bērzaunes. LP, VI. 838 (18. piez.).

Pamāte cepusi maizi. Pameita dikti bijusi izsalkusi un lūgusi maizi ko ēst. Tad pamāte izrāvusi abrakasi no krāsns, sviedusi pa roku galam un teikusi: "Velies, kukulīt, uz elli, lai pameita tek pakaļ!"

Kukulītis aizvēlies un pameita gājusi uz elli pakaļ. Nogājusi ar', bet velna sieva ātrāk kukulīti neatdevusi, lai izkurinot pirti, un izpeŗot viņas bērnus vārošā ūdenī ar ērkšķu slotu, tad atdošot.

Pameita nepērusi vis velna sievas bērnus vārošā ūdenī ar ērkšķu slotu, bet izpērusi ar mīkstu bērzu slotu remdenā ūdenī. Bērni tad, priecīgi lēkādami, ieskrējuši pie velna sievas un stāstījuši, cik mīlīgi pameita mākot apieties. Velna sieva par to tad iedevusi pameitai div kastītes. Kad to vienu mājā atvērusi kūtī, tad iznākušas pulka raibu govu; to otru atvērusi klētī, tur bijušas dārgas drēbes iekšā.

[Tāpat nonāk nu arī īstā meita ellē. Šī nu visu izdara tā, kā sacījusi velna sieva. Īstā meita nu arī dabū kastīti par dāvanu. Mājā no kastītes izšaujas uguns, kas aprij visu māju ar māti un meitu. Turpretī pameita ar savām dāvanām paliek neaizkarta.]

Piezīme. Pasakas iesākums atgādina pirmās daļas 235. pasaku par rausi. P. Š.