34. A. 480. F. Banalis no M. Vysockas Rēzeknē. Kultūras balss kr.

Vīnai muotei beja divi meitas: eistuo un pameita. Sovu meitu muote ]ūti žāluoja, bet pameitu nycynuoja. Pameitai vysod lyka lasēt pupas nu palnim.

Vīnu reiz pameita izlasēja pupas un vīna palyka. Atlykušuo pupa izauga lela, lela leidz pošim dabasim. Vīnā skaistā vosoras dīnā pameita kuope pa pupu uz dabasim. Te jei kuope, kuope un pēdīgi izkuope. Izkuopusi dabasūs, jei suoka tur celuot, guoja, guoja un satyka vecīti. Vecīts soka: "Meitiņ, esi tik loba, izkurinoj maņ pierti!"

"Labi!" meitiņa apsūlēja un vaicuoja: "Kur molka, ar kuru varātu kurinuot?"

Vecīts soka: "Tur aiz pierts ir zyrga kauli, paņem tūs ut izkurinoj!"

Bet meitiņa dūmoj: "Kai lai ar kaulim izkurinoj?"

Tad viņa, nikuo nasokūt, nūguoja uz mežu pīlasēja molka: un izkurinuoja. Kad pierts beja izkurinuota, tad meitiņa vaicuoja vecīšam: "Kur ta yudiņs?" .

Tad vecīts soka: "Tur aiz kryumu ir seivs, paiem tū un atnes!"

Meitiņa dūmuoj: "Kai lai ar seivu jis mozguojās?"

Meitiņa aizskrēja, atnesja yudiņa, nuguoja uz vecīti un soka: Kur ta slūta?"

Vecīts atbiļd: "Tur pi pierts guļ zyrga aste, paņem tū, byus loba slūta."

Meitiņa dūmoj: "Kai jis izzapērs ar taidu slūtu?"

Jei nūskrēja uz mežu un pajēmja pīlauzja bārzu zariņu: kad vyss beja padarits, tad meitene nūguoja uz vecīti un aicynuoja uz pierti. Bet vecīts soka: "Es īt navaru, jem mani aiz kuojom un velc pa zemi!"

Meitiņa navylka vis vecīti pa zemi, bet pajēmja uz placim un aiznesja. Kad vecīts izzamozguoja, tad viņš otkon sacīja: "Velc maņi aiz kuojom uz muojom!"

Meitiņa pajēmja jū uz placim tut nūnesja uz muojom. Tad vecīfs soka: "Ej uz klēti un ņem sorkonū komūlītl, tik najam m tuos skreiņes, kur sēdēs sorkons kačs."

"Labi!" meitiņa pateikusi nūguoja, pajēmja komūlīti un pa pupu nūkuope zemē. Tikkū nūkuope zemē, viņa paiyka skaistuoka, daiļuoka un boguotuoka kai beja. Tū radzādama, pamuote syutīja ari sovu meitu uz pupu. Eistuo meita ari izkuope dabasūs nn satyka vecīti. Vecīts soka: "Meitiņ, izkurinoj pierti!"

Meitiņa nūguoja, bet īprīkš vaicoj, kur molka. Vecīts soka: "Aiz pierts ir kauly."

Meitiņa nūguoja, pajēmja kaulus un izkurinuoja ar kaulym. Jei atguoja un vaicoj, kur yudiņs. Vecīts soka: "Tur aiz kryumim tr seivs, atnes tū un byus yudiņs."

Eistuo meita atnesja un otkon vaicoj. kur slūta. Vecīts soka: "Tur pi pierts gu zyrga aste, tei byus loba slūta."

Meitiņa pajēmja asti, nūnesja par slūtu, tad atguoja un vedja vecīti uz pierti. Vecīts soka: "Īt navaru, velc maņi aiz kuojom!" Eistuo meita pajēmja vecīti un nūvylka aiz kuojom. Kad ve

cīts izzamozguoja, jis sacīja: "Velc maņi uz muojom!"

Kad meita nūvylka, tad vecīts soka: "Tu manis klausīji, tuodēļ es tev duovinuošu sorkonu komūlīti."

Meitene, pajēmusi komūlīti, aizguoja. Tikkū viņa nūkucpe zemē, īguoja klētī un nūlyka komūlīti, bet pate nūguoja un pastuostēja muotei vysu, kai beja. Muote nūsaprīcuoja un abējas

ar meitu nūguoja uz klēti vārtūs. Bet tovu nalaimi! Tikkū muote attaisīja durovas, kai uz reizes guŗ1s skrēja jai acīs un pamuote palyka okla.

Nu tuos reizes buorinītes dzeive palyka prīcīguoka un boguotuoka, bet pamuote ar sovu meitu palyka ļūti nalaimīgas un bēdīgas.