1. A. 480. J. Gobziņš Rudbāržos. LP, VI, 831 (12).

Vienai mātei divas meitas: viena īsta, otra pameita. Pamāte pameitu neieredzējusi nemaz un vienu dienu izdzinusi pavisam no mājām. Nabadzīte iegājusi mežā, tur uzgājusi vienu mājiņu. Mājiņā dzīvojis vecītis; bet tas pašu laiku nebijis mājā, kad šī iegājusi. Un vecīša gulta nebijusi uztaisīta, ne arī istaba izslaucīta. Tad pameita uztaisījusi gultu, izslaucījusi istabu, apkopusies, kā pienākas, un ielikusies gultā atpūsties drusku. Gulējusi, gulējusi - te pārnācis vecītis un saucis: "Meitiņ, meitiņ, laid mani iekšā!"

Šī ātri izlēkusi no gultas un atvērusi durvis. Bet vecītis atkal saucis: "Meitiņ, meitiņ, cel mani pa slieksni pāri!"

Šī paņēmusi vecīti un iecēlusi istabā. Istabā vecītis atkal saucis:. "Meitiņ, meitiņ, dod man ēst!"

Iedevusi. Vecītis paēdis un teicis: "Meitiņ, meitiņ, dod man dzert!"

Pasniegusi dzērienu. Nodzēries un teicis: "Meitiņ, meitiņ, nu iešu gulēt!"

Apguldinājusi, apsegusi un vecītis aizmidzis. Rītā pamodies. saucis atkal: "Meitiņ, meitiņ, cei mani augšā!"

Uzcēlusi, apģērbusi, paēdinājusi un tad vecītis gājis projām. aicinādams: "Meitiņ, meitiņ, nāc man līdz."

Gājusi līdz, vecītis ievedis zelta dārzā, tur sācis līt zelta lietus un meitiņa nolijusi viscaur ar zeltu. Tad vecītis skubinājis: "Meitiņ, meitiņ, ej nu uz pamātes mājām!"

Pārgājusi, mātes meita ieraudzījusi: šī viscaur zeltā! un nu skrējusi klupdama arī uz mežu zeltā liedēties. Skrējusi, skrējusi ieskrējusi vecīša mājiņā un ne gultu taisījusi, ne istabu slaucījusi tūlīt likusies gulēt. Pārnācis vecītis un saucis: "Meitiņ, meitiņ, laid mani iekšā!"

Šī atņurdējusi: "Ver pats vaļā, vai roku nav?"

Vecītis atvēris durvis un teicis atkal: "Meitiņ, meitiņ, cel mani iekšā pār slieksni!"

Šī atteikusi: "Kāp pats, vecais kraģi. vai tev kāju nav?"

Iekāpis istabā un prasījis: "Meitiņ meitiņ, dod man ēst!" Šī pretim: "Ēd, kas tev ir atlicis!"

Vecītis paēdis, teicis: "Meitiņ, meitiņ, liec mani gulēt!" Šī atrūkusi: "Ej pats gulēt, vai gultu neredzi?"

Vecītis apgulies un pēc brītiņa saucis: "Meitiņ, meitiņ, dod man nodzerties!"

Šī atteikusi: "Meklē pats dzert!"

Rītā pamodies - atkal pirmais vārds: "Meitiņ, meitiņ, cel mani augšā!"

Šī teikusi: "Celies pats!"

Apģērbies, saucis aicinādams: "Meitiņ, meitiņ, nāc man līdz!" Šī domājusi: "Diezin, ko nu rādīs!" un mudīgi vien steigusies pakaļ. Gājuši - iegājuši zelta dārzā; bet tur šoreiz lijis piķa lietus un noliedējis mātes meitu tik melnu, ka bailes. Nu vecītis skubinājis: "Meitiņ, meitiņ, steidzies pie mātes!"

Pārgājusi pie mātes, iegājusi klētī, māte skrējusi sagaidīt un tik tik nepārbijusies: viscaur bijusi ar piķi. Nu māte bēdās savākusi deviņas vecenes, deviņus vezumus grīstu, deviņus podus ziepju. Vecenes kurinājušas pirti deviņas reizes, noberzušas visas grīstes, izmazgājušas visas ziepes, bet mātes meita kā nebijusi, tā nebijusi balta.