2. A. 480. Ernsts Birznieks Dzirciemā no Billes Treibergas. Jkr. III, 64 (2). LP, VII, II, 27, 5.

Sērdienītei bija katru dienu jāplucina spalvas. Jau sen viņas pirkstiņi no lielās plucināšanas sāpēja, ka nevarēja tos ne kopā salaist, bet pamāte nodeva arvienam vairāk spalvu plucināt, un ja noliktais mērs nebija saplucināts, tad ēdiena vietā bija pēriens.

Kādā dienā pamāte iedeva sērdienītei pilnu kuli ar spalvām un ņuciņu maizes, noteikdama, lai ātrāki nerādoties viņas acīs, kamēr spalvas saplucinātas, citādi to sitīšot pie nabadzības. Sērdienīte paņēma spalvu kuli, maizes ņuciņu un aizgāja pa čirkstošo sniegu uz mežu. Viņai ļoti sala. Apakš lielas, kuplas egles viņa atrada cik necik patvērumu pret auksto ziemeļa vēju. Nosēdusies savai spalvu kulei blakus, viņa sāka raudāt. Pienāca vecs, sirms vīriņš.

"Ko tu, meitiņ, tādā aukstā laikā sēdi mežā?" vecītis prasīja. "Pamāte mani izdzina. Nedrīkstu ātrāki viņai rādīties, kamēr spalvas izplucinātas . . Man tā salst, tā salst!" Sērdienīte klabināja zobiņiem un raudāja.

"Neraudi vis, meitiņ," vecītis mierināja, "citiem bērniem iet vēl gŗūtāki: tiem nesalst vien, bet tie ir ļoti izsalkuši."

Vecais vīriņš piesita ar balto ķēģīti pāris reizes pie egles. Salaidās visvisādi putniņi: pelēkie zvirbulīši, raibie dzenīši un citādi; pietecēja stirniņas, pielēca zalīši un vāverītes, visi tukšām guziņām; iekritušiem vēderiņiem. Sērdienīte sadrupināja savu maizes ņuciņu, pakaisīja drupatiņas putniņiem, tad aizskrēja uz šķūni un atnesa smalki smaržojošu sieniņu izsalkušiem zvēriņiem. Pati viņa apsēdās atkal zem egles, bet nejuta vairs bargo vēju un salu. Putniņi paēduši, čūrināja miega dziesmiņas un sērdienīte aizmiga.

Kad viņa atkal pamodās, atrada spalvas saplucinātas un pilnu klēpi ar spožiem zelta dukātiem. Priecīgi viņa steidzās uz mājām un izstāstīja pamātei, kāda tai gadījusies laime.

Pamāte otrā dienā satuntuļoja savu paša meitu kažokos un drānās, iedeva tai rausi un kulīti ar spalvām un likās tai noteicam, lai ātrāki mājās nenākot, kamēr spalvas saplucinātas, citādi būšot pēriens. Pašas meita nogāja pa sērdienītes pēdām pie tās pašas egles, kur vakar bijusi sērdienīte, un apsēdās. Pienāca vecais sirmais vīriņš.

"Ko tu meitiņ, tādā aukstā laikā nāci sēdēt mežā?"

"Vai stulbs, ka neredzi, ka man jāplucina spalvas?" mātes meita dusmīgi atteica, rādīdama ar cimdu uz spalvu kuli.

"Vai tev, meitiņ, nesalst?"

"Nē, man jau nesalst - es jau no raga! Kā tik muļķīgi var prasīt?"

"Tev, meitiņ, vien nesalst, maniem citiem bērniņiem nevien salst, bet tie vēl pie tam izsalkuši."

Vecītis piesita ar balto ķeģīti pie egles; nu salaidās, saskrēja, salēca atkal vakarējie putniņi, zvēriņi, visi šļokanām guzām, iekritušiem vēderiņiem. Mātes meita atminējās par savu rausi, izvilka to no azotes un ēda, kamēr to nenoēda. Paēdusi, viņa pavilka spalvu kuli pagalvī un aizmigās. Vakarā uzmodusies, viņa atrada klēpī brunčus. tos cieti turēdama, viņa steidzās uz mājām. Pusceļā satika māti.

"Nu, meitiņ, kā bija, ko dabūji?" māte prasīja. "Pilnu klēpi."

"Dod man, es palīdzēšu pārnest!"

Meita iebēra mātei pusi no brunčiem klēpī. Bet tikko brunči bija pārbērti abu klēpjos, sāka pa tiem mudžināties čūskas un nokoda māti un meitu.